Stāstījumu par pieredzi, kā sevi uzturēt fiziskā formā pēc 60, sākšu ar īsu atkāpi par kādu interviju pirms daudziem gadiem vienā no Latvijas laikrakstiem. Tajā periodiski publicēja atklātas, anonīmas intervijas ar dažādu profesiju pārstāvjiem. Piemēram, ar muitnieku. Bet par interviju ar muitnieku citreiz, tagad – par interviju ar kādu ārstu. Kas no lasītā man visvairāk palicis atmiņā?
Intervijā ārsts stāstīja par to, ka vismaz vienai trešdaļai savu pacientu nemaz tā nevarot atklāti pateikt, kas ir viņu slimību iemesls. Jo tad viņu uzskatīšot par dīvainu un (vai) par mazkvalificētu (neko nezinošu) ārstu un pie viņa nenākšot. Šis “briesmīgais” iemesls ir pavisam vienkāršs – fizisko kustību trūkums.
Ar to viņš domājot vispārējas, simetriskas ķermeņa kustības, kuru laikā muskuļi tiek noslogoti vairāk vai mazāk vienādi. Lai arī daudzi pacienti strādā fizisku darbu, tomēr tā laikā tiek noslogota tikai daļa muskuļu. Tiem veidojas pārslodze, kamēr citi slinko.
Ārsta ieteikums – pēc iespējas vairāk iet, skriet, peldēt, vingrot, braukt ar velosipēdu ne tikai tiem, kuri stundām ilgi nosēž pie galda, auto stūres vai darbā atrodas citā statiskā pozā, bet arī tiem cilvēkiem, kuri ikdienā veic fizisku darbu. Necensties piebraukt ar auto iespējami tuvāk veikala ieejai, aptiekai vai pastaigu taku sākumam.
Tieši par kustībām savā dzīvē un savu pieredzi, kā sevi uzturēt fiziskā formā, arī gribu pastāstīt. Tā nav nekāda speciāli pasūtīta vai internetā nopirkta programma, bet gan pa kripatiņai vien “salasīta” pieredze no dažādiem savas dzīves posmiem un tagad likta lietā.
Iešana, skriešana, nūjošana un braukšana ar velosipēdu. Nekad neesmu bijis aktīvs sportists. Vienīgi sava prieka pēc kādu dažus gadus nodarbojos ar orientēšanos sportu un līdz 51 gada vecumam ziemas periodā “formas uzturēšanai” reiz nedēļā spēlēju telpu futbolu. Dēli mācījās staigāt turoties pie sporta zāles sienām (kamēr spēlēju futbolu), bet pēc gadiem viņi ar lielu prieku un sekmīgi uz laukuma centās mani apspēlēt vai vismaz jūtami pagrūst “ar pleciņu”.
Atgriežoties iepriekš minētās iešanas… Daudzviet lasu rekomendācijas, ka dienā cilvēkam kā minimumu jānostaigā 30 minūtes. Protams, 30 minūtes dienā ir daudz labāk nekā nemaz. Tomēr es pats “pieturos” pie daudz citu speciālistu ieteikuma, vienas pastaigas (skrējiena, nūjošanas, vellošanas) ilgumam vajadzētu būt ne mazākam par 30 minūtēm bez būtiska pārtraukuma. Intensitāte (ātrums) gan atkarīgs no katra cilvēka veselības stāvokļa un fiziskās sagatavotības.
Ejot, skrienot vai braucot ar velosipēdu vismaz 30 minūtes no vietas, ievērojami paātrinās sirds darbība un asinis bagātīgi apgādā organismu ar skābekli un barības vielām, vienlaikus no organisma savācot vielmaiņas “atkritumus”.
To darot vajag sekot līdzi savai pašsajūtai un nevajadzētu censties uzstādīt vai arī “pārsist” savus iepriekšējo vingrinājumu rekordus. To varēja darīt agrāk, bet ne pēc 60. Diemžēl dažas reizes esmu bijis vieglprātīgs, bet par laimi – bez smagām sekām.
Ķermeņa lokanība. Gadiem ejot paliekam mazāk aktīvi, samazinās arī mūsu ķermeņa un locekļu kustību veiklība un plašums. Tomēr reizēm nākas pēc kaut kā augstāk vai tālāk pasniegties, zemāk noliekties. Vai pat vēl trakāk – negaidīti paslīdēt. Ja arī palaimējas nenokrist, tomēr roku un kāju trajektorija ir pavisam nekontrolēta un bieži beidzās ar stiprām sāpēm. Reizēm dēļ tām (sāpēm) kādu laiku jūtamies “sabremzēti” savās kustībās.
Kā izvairīties no tādām situācijām un rezultāta? Vingrojot!!! Regulāri, ne tikai tad, kad kaut kas sācis sāpēt. Un ārsta apmeklēšana ir viena no izvēlēm.
Kur atrast piemērotus vingrojumus? Var uzmeklēt kādu treneri, izteikt savas vēlmes un tas sastādīts noteiktu vingrojumu programmu. Arī internetā atrodami dažādi piedāvājumi par noteiktu samaksu sastādīt vingrojumu programmu. Kā savus vingrojumus atradu es?
Vispirms man bija skaidrs, ka muskuļus “nepumpēšu”, līdz ar to atmetu to informāciju ar smagumiem un ļoti lielu vingrojumu intensitāti. Tomēr gribējās šur tur “dabūt nost” kādu, manuprāt, lieku tauku kārtiņu. Tādēļ skatījos iepriekš pieminēto maksas piedāvājumu reklāmas. Dāļā no reklāmām, kaut tikai uz sekundēm, jau ir redzami dažādi vingrojumi ar norādi, kādam mērķim tie kalpo. Atliek tikai izvēlēties, atzīmēt un iegaumēt.
Dažus labus vingrojumus atceros vēl no tā laika, kad dienēju armijā. Neatkarīgi no tā, kāda armija, vingrojumi tajā bija ar noteiktu mērķi un vēl tagad noderīgi.
Vēl gribēju saglabāt savu kustību plašumu. Ja arī ne tik ātri, kā pirms gadiem, bet joprojām pēc iespējas plašāk. Tādam mērķim labi noder dažādi lēni, nesteidzīgi stiepšanās vingrojumi. Kur tos atrast?
Tie daudz atrodami interneta vietnēs, kurās tiek piedāvāti dažādi stiepšanās vingrojumi …sievietēm. Jā. Es tos izmantoju. Ticiet man, ka tos pildīt nav nemaz tik viegli. Ir jāpiepūlas un jāiesvīst. Lēni, “līdz galam” …un vēl mazliet tālāk. Sāpīgi? Jā. Bet tikai pēc dažam pirmajā reizēm. Pēc tam jau patīkamas sajūtas un sāc savu nākošo vingrošanas reizi.
Gan jau kāds no tiem, kurš būs pacietīgi izlasījis rakstīto līdz šai vietai – pasmīnēs. Sak’, muļķības vien. Iespējams. Bet man viss iepriekš aprakstītais ļauj justies komfortabli ikdienā un pieteikties ārsta apmeklējumam tikai tad, kad jāsaņem kāda pavisam obligāta pote vai arī vajag izziņu iesniegšanai darba vietā.
Saistītais raksts par veselību pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas: Kā palēnināt ķermeņa svara palielināšanos pēc 60 gadiem
P.S. Meklēju internetā šī raksta saturam atbilstošu fotogrāfiju. Ziniet, papilnam ar jauniem, muskuļotiem vīriešiem, bet tādu, acīm redzami pēc 60 – nav. Vai tiešām arī galvās “iesēdies” uzstādījums, ka pēc 60 gadu vecuma dzīve apstājas un pieprasītākais inventārs – siltas čības un ērts krēsls televizora priekšā?
Visits: 72
