Pēdējā laikā esmu interesējies par to, kā izpausties radoši. Atradu vairākas interesantas publikācijas, kā arī noskatījos dažas pārraides internetā. Izrādās, ka būt radošam nemaz nav tik vienkārši.

Viens no ierobežojumiem vai “bremzēm” ir mūsu galvās. Tā ir doma, vai tas, ko gribam radīt, būs interesants citiem cilvēkiem. Vai auditorija sapratīs autoru? Vai “nenobakstīs” ar pirkstiem un neizsmies? Jo tas, kas liekas svarīgs vai interesants temats autoram, var šķist mazsvarīgs auditorijai. Atliek vien censties jebkuru tēmu “pasniegt” pievilcīgā veidā, lai to lasītu pat tad, ja saturs tā … “ne visai”.

Kāda populāra spāņu rakstniece par radošo rakstīšanu ir teikusi tā, ka īsta saturā un emocijām bagāta rakstīšana ir apmēram tas pats, kā izģērbties kailam publikas priekšā. Vai arī savu iekšējo būtību “izgriezt uz āru”, uz ko ne katrs rakstītgribētājs vai rakstītājs var sadūšoties.

It īpaši tas būtu attiecināms tādos rakstu darbos, kā atmiņas par notikumiem savā dzīvē. Patiesa vērtība ir tādos darbos, kurus raksta tik pamatīgi un atklāti, it kā tos nekad nelasīs neviena cita persona, bet raksta tikai pats sev. Tad nav vajadzības “piekoriģēt” tekstu kādai noteiktai auditorijai vai personai, jo rakstītajā noteikti kāds var atpazīt arī sevi.

Pēc tam autoram gan pašam jāizlemj, vai “pietiek dūšas” publicēt šādu darbu.

Visits: 63

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail