Katrai nozarei vai organizācijai (uzņēmumam) savu vajadzību piepildīšanai un uzdevumu izpildei nepieciešams kvalitatīvi apmācīts personāls. Atkarībā no darbības (uzdevumu) specifikas vai arī kopējā personāla skaita, apmācība tiek organizēta dažādi: izmanto valsts vai privāto mācību iestāžu beidzējus, attiecīgām mācību iestādēm pasūta speciālus kursus vai arī organizācija (nozare) pati plāno un organizē vajadzīgo speciālistu apmācību. Pēdējais variants sastopams tad, kad personāls jāsagatavo tik specifisku darba uzdevumu veikšanai, ko nespēj veikt kāda cita jau esoša mācību iestāde vai arī apmācāmo skaits ir neliels.
Pārsvarā tādos gadījumos šī personāla apmācība “turās” uz nelielu entuziastu grupiņu, kuri ir gan labi speciālisti, gan arī fanāti savā specifiskā nozarē. Principā tas ir labi (ka ir tādi fanāti), bet no otras puses raugoties – bieži gadās, ka cilvēki, kuri nesaprot šīs profesijas specifiku, neprot vai arī nevēlas sniegt nepieciešamo atbalstu, bet no viņu lēmuma atkarīga šaurās un specifiskās “nišas” saglabāšana un attīstība.
Pirms neilga laika man lūdza padomu cilvēks, kurš pārstāv tādu šauru, specifisku profesiju lielā valsts struktūrā. Augstākstāvošā vadība uzdevusi īsā laikā uzlabot speciālistu apmācību un tagad jautājums – kā to izdarīt? Vairāku stundu garā sarunā centāmies noskaidrot pašreizējo situāciju, kā arī to, ko vajadzētu sasniegt pārmaiņu rezultātā. Cik noskaidroju, tad ar apmācību nodarbojas neliela fanātu (entuziastu) grupa, kura organizatoriski “piekabināta” lielākai struktūrai, kura neorientējas konkrētās specialitātes specifikā. Gluži kā maza “naturālā saimniecība” – paši domā apmācības mērķus, paši domā un organizē nodrošinājumu, paši arī visu realizē.
Tādā gadījumā (manuprāt) ir divi rīcības varianti:
1.variants – veikt minimāli vajadzīgās izmaiņas, lai vadība apmierināti un paši speciālisti var nodarboties ar sev tīkamo nodarbi tālāk. Tikai šādā gadījumā ar laiku augstākā vadība var uzdot visai pamatotu jautājumu – vai šādi speciālisti vispār mums ir vajadzīgi? Kāds nozarei no tā ir labums?
2.variants – uzņemties iniciatīvu un sakārtot ar specialitāti saistītos jautājumus visas nozares līmenī. Tas nozīmē – ar argumentiem pamatot šādu speciālistu nepieciešamību nozarē, noteikt kompetences līmeņus, uzdevumus un atbildību. Noteikt kvalifikācijas prasības speciālistiem, uz kuru pamata veidot apmācības programmas un plānot nepieciešamo materiāli tehnisko nodrošinājumu.
Otrais variants ir daudz darbietilpīgāks, prasa vēlmi un prasmi pacietīgi skaidrot konkrēto speciālistu nozīmi visos vadības līmeņos un priekšnieku kabinetos, bet ilgtermiņā ieguvēji būs visi – nozarei būs labi sagatavoti speciālisti, kā arī procesā iesaistītiem cilvēkiem būs skaidri zināma viņu loma un pienākumi.
Kā to sasniegt – nākošajā rakstā drīz.
Visits: 65
