Jauno autovadītāju braukšanas apmācības sākums

mācību-autoLasīju, ka būs izmaiņas jauno autovadītāju apmācības noteikumos. Viena no prasībām – katrai autoskolai jābūt īpaši iekārtotam braukšanas apmācības laukumam. Hmmm, vai tad tagad tādu nav? Nabaga potenciālie autovadītāji, kuru automašīnas vadīšanas apmācība uzreiz sākas ar šoku – kā vienlaikus iegaumēt pedāļus un sviras pavisam svešā automašīnā, kā izvairīties no citām automašīnām uz ielas un vēl ievērot, kur kāda ceļa zīme izvietota.

Autovadītāju kursos piesakās dažādi cilvēki. Ir tādi, kuri „pa-kluso” jau ir apguvuši automašīnas vadīšanas pamata iemaņas un „šofera” kursi ir vajadzīgi tādēļ, lai iemaņas pieslīpētu atbilstoši CSDD prasībām un iegūtu tik ļoti kāroto autovadītāja apliecību. Bet ir arī tādi, kuriem paaugstinās asinsspiediens un sākas vispārējs apjukums no tā fakta vien, ka tagad jāapsēžas auto vadītāja vietā pie stūres. Tādos gadījumos apmācības laukums īpaši nepieciešams.

Pastāstīšu par kādu atgadījumu no savas braukšanas instruktora prakses. Uz pirmo autovadīšanas nodarbību ieradās apmācāmā Vika, sieviete apmēram 24 – 26 gadu vecumā. Pazinu viņu nedaudz iepriekš un zināju, ka raksturā viņa ir visai „šerpa” un pieredze teica man priekšā, ka viegli mums abiem nebūs.

Sākumā pats sēdēju vadītāja vietā un izrādīju, kur atrodas pedāļi un sviras, kā un kādēļ tās tur vajadzīgas. Izstāstīju un arī vairākas reizes parādīju, kā pareizi jārīkojas uzsākot braukšanu un apstājoties. Vika teica, ka visu esot sapratusi. Novietoju automašīnu klusa, pietiekoši plata lauku ceļa malā un samainījāmies ar vietām. Tad nu sākās tas uztraukums, par kuru ieminējos iepriekš.

Vikas rokas uz stūres rata trīcēja. Tāpat arī trīcēja kājas uz pedāļiem. Uz viņas pieres parādījās sviedru lāses. Viņa haotiski pieskārās te vienai, te uzreiz pavisam citai svirai vai slēdzim vadītāja vietā. Saprotami, ka ar tādu uztraukumu (trīsēšanu) sākumā galīgi nekas nesanāca ar braukšanas uzsākumu, kur nu vēl domāt skatīšanos atpakaļskata spoguļos un laicīgu pagrieziena signālu ieslēgšanu. Bet Vika cīnījās. Redzēju, kā viņa cenšas koncentrēties un darīt visu, kā biju mācījis. Rezultātā pirmās nodarbības beigās (pēc kādām 45 minūšu pūlēm) viņai izdevās uzsākt braukšanu bez palēcieniem un auto nenoslāpējot un arī apstāties metrus 50 tālāk. Tā jau bija Vikas pirmā lielā uzvara pār viņas pašas uztraukumu un bailēm no automašīnas.  Par to liecināja gan pavisam lipīgs stūres rats, gan arī … no viņas sviedriem slapjā un kūpošā sēdekļa atzveltne.

Vai esat redzējuši, kā mazi bērni imitē braukšanu ar automašīnu? Paņēmuši rokās kādu apaļu priekšmetu vai arī bez tā viņi iet braukšanas virzienā, ar rokām imitē stūres griešanu vajadzīgajā virzienā. Arī atpakaļgaitu attēlojot viņi pārvietojas atmuguriski un skatās pār vienu vai otru plecu. Varbūt paši esat tā kādreiz darījuši? Jā? Un tagad iedomājieties to skatu, ka tieši tāpat dara pieaudzis cilvēks.

Tā vietā, lai apmācību laukumā izbraucamās figūras „izbrauktu” ar automašīnu, Vika visu darīja ejot ar kājām. Tieši tā, kā to dara mazi bērni manis aprakstītajā piemērā. Apmācību laukumā vajadzēja apgriezt automašīnu ierobežotā laukumā, atpakaļgaitā, nogriežoties pa labi, iebraukt garāžā, apstāties un uzsākt braukšanu slīpumā, kā arī daži citi elementi. Lai apgūtu to, uz kuru pusi katrā vietā jāgriež auto stūre, Vika visu laukumu neskaitāmas reizes pārstaigāja kājām. Kaut ko tādu nekad agrāk nebiju redzējis (un arī pēc tam ne).

Klāt eksāmenu diena. Laiks starp rudeni un ziemu. Zemi klāj plāna sniega kārtiņa, kas potenciālo autovadītāju un viņu instruktoru prātus satrauc vairāk, nekā citos eksāmenos – jo braukšanas nodarbības bija notikušas tikai vasarīgos (melnajos) apstākļos. Apmācāmie cits pēc cita vada automašīnu starp daudzo figūru ierobežojošiem stabiņiem. Katra pieskaršanās stabiņam – desmit soda punktu. Pārsniegsi soda punktu limitu – eksāmens nav nokārtots. Eksāmenu pieņēmēja (Valsts autoinspekcijas inspektora) acs vērīgi seko līdzi un ik pa laikam kādā rezultātu lapā ievelk ķeksīti par pieļauto kļūdu.

Pienākusi Vikas kārta. Satraukusies pati Vika, satraucies braukšanas instruktors (es) un citi mācību grupas biedri, jo visi zināja, ar kādām pūlēm viņa apgūst auto vadīšanas iemaņas. Automašīna uzsāk kustību un iebrauc pirmajā figūrā. Atpakaļgaitā mašīnas atdurstienis draudoši tuvojas ierobežotāja stabiņam, inspektors paceļ pildspalvu pie eksāmenu lapas, bet … auto stabiņam nepieskaras. Liekas, starp auto un ierobežotāju varētu izbāzt tikai plānu papīra loksni. Var. Auto dodas uz nākošo figūru un tur … atkārtojas tieši tas pats. Visi satraukumā seko līdzi Vikas darbībām un ir liecinieki kaut kam neticamam – viņa ir vienā no dažiem, kuri šo eksāmena daļu nokārto bez nevienas kļūdas!

Tik labi Vikai neveicās auto vadīšanas eksāmena daļā braucot satiksmē uz ielas. Tomēr pieļaujamo soda punktu limits netika pārsniegts un dienas beigās viņa saņēma autovadītāja apliecību, kura bija nākusi ar neiedomājamām pūlēm – lielu gribasspēku un sviedriem.

Nezinu, kā viņai klājies turpmāk. Varbūt tiesības noliktas tālajā plauktā, kā tas bijis daudziem, baidoties patstāvīgi sēsties pie auto stūres. Tomēr esmu pārliecināts, ka tikai viņas pašas darbs un braukšanas apmācības laukums deva iespēju tikt pie tik kārotās autovadītāja apliecības.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...