Patreiz aiz loga nāk pavasaris straujiem soļiem. Tikko laika ziņu Toms paziņoja, ka šajās dienās (aprīļa pašās beigās) pat iestāšoties vasara. Tā gan tāda tīri “matemātiskā” vasara, jo sekošot arī stipri vēsākas dienas. Kā tas bija vēl pavisam nesen, kad jau zaļot sākušo zemi un pumpurus koku zaros uz neilgu laiku pārklāja sniega kārta.
Šajā sakarā gribu pastāstīt par līdzīgu “balto periodu” periodu aprīļa vidū pirms daudziem gadiem.
Manā darba vietā uz vairākiem gadiem bija norīkots kolēģis no Norvēģijas. Latvieši viņu varētu saukt par Pēteri. Tā kā viņa darbs bija paredzēts ilgtermiņā, tad Pēteris uz Latviju pārcēlās ar visu ģimeni. Tā bija visai kupla. Ja nemaldos, tad vismaz četri bērni. Bet tās vien detaļas …
Pēc dabas Pēteris bija pozitīvs, atsaucīgs un humora pilns. Ja kaut kur darba telpās skanēja smiekli, tad gandrīz “simts punkti”, ka tur bija arī viņš. Brīvajā laikā Pēteris ar ģimeni apceļoja interesantās vietas Latvijā. Un pirmdienās labprāt dalījās ar saviem iespaidiem par redzēto.
Tajā gadā aprīļa vidus arī bija salīdzinoši silts. Gaisā jau bija jūtams pavisam drošs pavasaris. Pēteris paziņoja, ka ņemšot klāt vēl kādu brīvdienu un ar ģimeni došoties uz Lietuvu. Viļņu un Kauņu.
Meteo prognozes tajos gados gan vēl nebija tik “tālredzīgas” un precīzas, pie kādām esam pieredzējuši šajās dienās. Nedēļas nogalē, kad Pēteris ar ģimeni devās ceļojumā uz Lietuvu, atgriezās īsta ziema. Ne tikai ar dažiem grādiem “mīnusos”, bet arī ar biezu sniega kārtu un pat puteni. Vidzemē uz lauku ceļiem vietām pat braukšana bija apgrūtināta.
Nākošajā pirmdienā “karstākā tēma” ar ko dalījās Pēteris, viņa brīvdienu iespaidi. Lai arī viss viņa plāns sagāja “šķērsām”, tomēr viņa pozitīvā attieksme pret daudz ko apkārt notiekošo guva virsroku un stāstījums bija ar lielu humora “piedevu”.
Vadoties no iepriekšējā dienā Rīgā redzētā laukā aiz loga, ceļā uz dienvidiem ģimene devusies visai plānā apģērbā. Izrādījās, ka šāda izvēle bijusi “galīgi garām”. Lai dotos plānotajos gājienos apskatīt pilsētu, bijis pārāk auksts. Bērni varētu apsaldēties un pat saslimt. Savukārt dzīvot viesnīcās istabās – bērniem garlaicīgi, sākuši savā starpā “kasīties” un niķoties. Mājās katram ir kāds savs stūrītis, kur “nolīst” un sava “mīļmantiņa” vai cita izklaide, bet viesnīcā – nekas no tā. Visi kopā četrās sienās.
Tā nu, cerot uz labākiem laika apstākļiem, devušies uz lielajiem iepirkumu centriem un pilsētas apskate notikusi vien caur automašīnas logiem.
Papildus tam, izrādījās, ka dienu pirms brauciena Pēteris pa “papildus samaksu” ārpus rindas savam auto bija uzlicis vasaras riepas. Tas bijis pārsteidzīgs lēmums, jo atpakaļceļš ar vasaras riepām pa apsnigušajiem ceļiem šķitis bezgalīgs un nervus kutinošs. Ceļi slideni, jābrauc lēnām. Bērniem garlaicīgi, pa laikam prasa, kad būsim mājās (šoreiz Rīgā). Aukstuma dēļ arī nekur neapstāties lai kaut ko interesantu apskatītu. Īsta nervu un pacietības pārbaude.
Sava stāsta nobeigumā Pēteris neaizmirsa pukoties par nesaprotamajiem Latvijas laika apstākļiem. Kā tas var būt, ka pēc tik silta un pārliecinoša pavasara atnākšanas, atkal seko īsta ziema. Varētu jau arī viņam teikt, ka nevajag ticēt visam, ko redzi. Neapvainotos, vien pasmietos.
Pie viņiem, Norvēģijā, tā nemēdzot notikt. Ja reiz pavasaris, tad pavasaris uz palikšanu. Tā kā Norvēģijā neesmu bijis, neņēmos apšaubīt viņa teikto. Tomēr šis atgadījums man “nāca” atmiņā pēc šī pavasara spēcīgās (īslaicīgās) ziemas atgriešanās.
…
Views: 33
