Vienu rītu ap brokastlaiku man pēkšņi sagribējās kādu kārumu. Pirmā ierastā kustība – pie krājumu skapīša. Atveru durtiņas, bet aiz tām vien rīsi, griķi un vēl kaut kādas, uzreiz vārdā nenosaucamas pakas. Mana kāruma tur vairs nav. Nav arī neviena ko “vainot”, pats vien būšu notiesājis.
Skaidrs, jāiet uz veikalu LIDL atjaunot krājumus. Kādēļ tieši uz turieni? Iemesls ne tas, ka esmu pensionārs, bet nekur citur savā apkārtnē (ar to domāju pārtikas veikalus) neesmu redzējis pilngraudu “CRUNCHY” grauzdēto “musli”: ar lazdu riekstiem un rozīnēm. Ir ar šokolādi, tomēr tas pat man, saldummīlim, šķiet nu pārāk salds našķis.
Pie viena “gājiena” varētu ieskatīties arī gandrīz blakus esošā veikalā, kur arī ir savs unikāls kārums – RIMI Smart Basic. Un šajā brīdī, ticiet vai nē, bet pienāk mirklis, kad esmu aizmirsis, ka blakus esošo veikalu RIMI, par kuru patreiz stāstu, sauc par veikalu “RIMI”. Lielam satraukumam nav iemesla, jo pēc īsas klusējošās samulsuma pauzes, atmiņa “atlec” normālā režīmā.
Atmiņa darbojas, jo atceros, ka iepriekšējā reizē LIDL man pie kases atgādināja, ka ir preces, kurām vajag “aktivizēt” atlaižu kuponus. Toreiz tam nebiju pievēris uzmanību.
Tagad iešana uz veikalu ir tāds process, kuram jāsāk gatavoties jau mājās. Tādēļ telefonā atveru LIDL aplikāciju un sāku pētīt, kurām precēm šodien atlaižu kuponi. Uhūūūū!!! Maizītēm ar garšīgu nosaukumu, kurās rieksti un kļavu sīrups. Noteikti jānogaršo.
Veikalā tām grūti paiet garām, jo saliktas plauktā pie pašām durvīm. Iekšpusē. Izvēlos pāris un ielieku grozā. Un uzreiz arī telefonā saspiežu vajadzīgās pogas kupona atdzīvināšanai. Ejot gar citiem plauktiem ieraugu sen nesastapto paziņu – TUPLA Kingsize!!! Kādreiz TUPLA man bija līdzņemamā enerģijas rezervju krātuvīte. Vienu lieku groziņā.
Darbojas tikai viena kase. Darba dienas vidus. Vai tad kādam kaut kur jāsteidzas? Man nē. Iestājos garās rindas galā. Pie pašas kases kaut kāda skaļa aizķeršanās. Cilvēki “staipa kaklus” – kas tad vēl tur bremzē rindu?
Bērns pirkuma grozā ielicis mātes “nesankcionētu” preci. Māte sūta bērnu preci nolikt vietā, bet bērns īpaši nesteidzas to darīt. Vai nu tomēr cer uz mātes labvēlību, vai arī nejūtas viens pats drošs starp plauktu rindām. Māte iet līdzi. Ignorējot kasiera lūgumu vispirms samaksāt par pārējo pirkumu. Tomēr mātei bērns pirmajā vietā, vai ne? Kasieris ar to “savu preci” var arī pagaidīt. Rinda pacietīgi klusē.
Blakus kases kārtas numurs no sarkana top zaļš. Rindā cilvēki sakustās, bet vēl nekur nepārvietojas, līdz atskan paziņojums, ka atvērta pirmā kase. Tad šī rinda pajūk, jo daļa stumj savus ratus uz tukšās lentas pusi. Vēl brīdis un tā noklāta ar pirkumiem. Pauze. Nav kasiera.
Pēc brīža klāt arī kasieris. Vīrietis. Pēc viņa ātrajām, noteiktajā kustībā secinu, ka rinda “ies” ātri. Patiesi ļoti ātri apkalpo pirmo pircēju un … ātrā solī kaut kur aiziet. Cilvēki jautājošā neizpratnē noskatās viņam pakaļ. Tad uz darbojošos “iepriekšējo” kasi. Pāriet atpakaļ?
Nepaiet ne stunda (tas mans melnais humors) un “mūsu” kasieris jau nāk atpakaļ katrā rokā turēdams pa kases čeku papīra rullim. Rokas nozib un jauns rullis savā vietā kases aparātā. Patiesi ātri strādā.
RIMI veikalā arī noeju gar bulciņu plauktu. Intereses pēc. Izrādās, ka arī te tiek piedāvātas jau iepriekš nopirktās maizītes ar riekstiem un kļavu sīrupu. Tātad – nekā ekskluzīva.
Mājās nesteidzīgi, izbaudot procesu, pagatavoju stipru un smaržīgu kafiju. Blakus tai “goda vietā” nolieku daudzkārt pieminētās maizītes. Mielojos un pār mani (vai manī) nāk jauna “apskaidrība”, ka ar šīm maizītēm man nav pirmā tikšanās.
Pirms dažiem gadiem tādas pirku Zaubes lieliskajā veikalā “Skorpions”. Tad tām par izcelsmes valsti (lasi – vietu) bija norādīta kāda netālā mājsaimniecība.
Tad nu sev jautāju – vai ar mani jau ir tik traki, ka atmiņā parādās “robi”? Varbūt savā ēdienkartē bulciņas jāaizstāj ar biezpienu? Atmiņas uzlabošanai. Ja vien nav par vēlu. Bet bulciņas patiesi garšīgas.
…
Views: 65
