Vēstures skolotājs jau vairākkārt pievērsis savu nedaudz izbrīnītu skatienu kādām puisim, kurš visu laiku kaut ko cītīgi pieraksta savā kladē. Un tā visu stundu. Atskanot zvanam bērni lec kājās, samet somās savu piederumus vai vienkārši tos pasit padusē un traucas klases durvju virzienā.
Vai Tev patīk vēsture? – skolotājs uzrunā centīgo pierakstītāju.
Nē. Man vairāk patīk matemātika un viss, kas ar to saistīts – atbild puisis.
Varbūt vecāki liek tev būt centīgam un sekmīgam visos priekšmetos?
Nē. Bet jūs tik interesanti par visu stāstījāt, ka gribējās pierakstīt.
Nu, kā jums šķiet? Vai tas nav labākais kompliments jebkura priekšmeta skolotājam?
Man pašam vēsture ir patikusi vienmēr. Parasti izlasīju tālāk par skolotāja uzdoto mājās obligāti izlasāmo paragrāfu. Atmiņā reti kad palika gadaskaitļi, karaļu vai karavadoņu vārdi. Mani interesēja paši notikumi, kas tad tur sekoja aiz “obligāti” izlasāmā.
Priekuļu Lauksaimnicības mehanizācijas tehnikumā arī bija savā ziņā interesants vēstures skolotājs. Ārēji viņš atgādināja tādus fanātus, kādus rāda filmās vai karikatūrās. Ne vienmēr tīras melnās kurpes, žaketes elkoņi nedaudz spīdēja un kaklasaites mezgls nez kādēļ centās paslēpties vienā vai otrā pusē zem krekla stūra.
Bet kā viņš runāja par vēsturi, par stipri seniem un ne tik seniem notikumiem! Likās, stundās viņš pats ir kaut kur aizceļojis laika mašīnā un ar savām nedaudz piemiegtām acīm redz tos cilvēkus, par kuriem mums stāstīja. Ar gara acīm, jo pat ar savām brillēm caur to biezajiem stikliem nez vai ko daudz spēja saskatīt. Pa laikam ar ātrām kustībām viņš uz tāfeles uzrakstīja kādu gadaskaitli vai kāda ievērojama cilvēka vārdu. Tad ar krītu notrieptajos pirkstos aiz stikliem noņēma brilles, turēja tās rokās un staigāja starp solu rindām vedot mūs atpakaļ uz aizgājušajiem laikiem. Mūs uzjautrināja skats, kad tādas brilles ar krītainajiem stikliem atkal tika uztupinātas uz deguna, bet aiz cieņas pret skolotāju, cietām klusu. Tik smaidot saskatījāmies ar tuvākajiem grupa biedriem.
Viņa stāstītajā bija arī daudz kas no viņa paša, grāmatās neatrodami fakti un viedokļi. Tāpēc arī teica, ka to, kas rakstīts vēstures grāmatās, mēs paši izlasīšot vakaros kopmītnēs. Bet pierakstījām ļoti daudz. Varbūt arī tādēļ vēl tagad dažreiz vajadzīgie vēstures fakti “uzpeld” no atmiņu kambariem kā paši no sevis.
Visits: 91
