Kā es tagad saprotu tos cilvēkus, kuri ilgi dzīvo jūras tuvumā. Daži no tiem man ir teikuši, ka ļoti vēlas pastaigāties pa mežu, kurā aug lielas un varenas egles. Jā, tieši egles.
Citu reizi viņi ir teikuši, ka vēlas brist pa dziļu, neskartu sniegu. Ne tikai redzēt sniegu uz koku zariem, namu jumtiem un nez kur vēl, bet tieši brist, līdz mugura tiek slapja.
Es pats tagad dzīvoju tikai otro gadu (tikai!) tuvu priežu mežam un pludmalei. Līdz ūdens malai, par ko mani apskauž daudzi paziņas no tālāks “sauszemes”, kājām ejamas vien dažas minūtes.
Aiz loga ziemas baltā daļa aizgājusi. Sniega vairs nav, tik reizēm kāda balta un slapja pūka, kas ātri vien kļūst par sāls maisījumu uz ietvēm. Vai arī nedaudz ilgāk, līdz pirmajam vējam, aizķeras uz koku zariem. Vēl nav arī pavasara. Kaut tik pa kādam siltam, patiesi siltam, saules staram.
Un tad iestājas tāda sajūta, ka vajag to lielo egļu mežu un brienamo sniegu. Vajag uzreiz, tagad … gluži kā kādu kārumu kūku bodes vitrīnā, kam nevar paiet tā vienkārši garām. Vajag kā vitamīnu organismam vai garšvielu piedevu ēdienam.
Laika prognoze solīja ļoti stipru vēju. Labākā vieta kur no tā paslēpties – mežā. Izvēle krita uz Līgatnes dabas takām ar zvēru līdzdalību.
Pa ceļam pie Rīgas sniega nav, nedaudz parādās pie Vangažiem, Siguldas un arī Līgatne balta. Auto stāvvieta pie ieejas takās vienos ledus grumbuļos. Cilvēki pārvietojas ļoti uzmanīgi, lai tik nepakristu, jo cietie ledus spicumi nebūtu tā patīkamākā vieta un kā piezemēties.
Neliela vilšanās mežā. Egles ir, bet sniega zem tām pavisam maz. Apmeklētāju takas slidenas, jāpārvietojas pavisam piesardzīgi. Labi, ka vietām nokaisītas ar granti.
Par zvēru apskati bez detaļām, jo tā ir sava veida loterija – ko šoreiz redzēsim? Viena vāvere uz zara aiz stikla sienas, Ilzīte (lācene) nogrozīja dibenu aiz eglītēm un aizgāja kaut kur pa saviem īpašumiem. Divas meža cūkas nojumē padziļināja savus ierakumus.
No staltbriežu aploka, kurā nevienu briedi tā arī nemanīju, uz ceļa pagriezos pa labi. Prom no citām apmeklētāju takām, jo zināju, ka tagad sāksies īstais mežs. Lai arī ceļš asfaltēts un vietām sniegu sablīvējusi mežistrādes tehnika, tālāk paejot – bija gan biezi, neskarti sniegi, stāvs lejupceļš un tikpat stāvs tas augšup, ka mugura slapja un kājas jūt starpību no staigāšanas pa pludmali vien. Abpus ceļam reeeesnas, varenas egles!!!!
Tā kā to ceļu staigāju ne pirmo reizi, zināju, ka tas noved pie aļņu aploka un pa tiltu var paiet pat gabalu aplokā. Šoreiz, lai cik cieši arī nelūkotos, neredzēju nevienu alni. Devos tālāk. Un tad – aploka pašā tālākajā stūrī, netālu no ceļa ieraudzīju alni. Tas stāvēja sniegā, klajumā un skatījās uz mani. Es uz viņu. Paņēmu telefonu, mēģināju filmēt un fotografēt, bet priekš telefona attālums pārāk liels. Tikmēr alnis lēnām, kā garlaikodamies, nāca manā virzienā.
Tad, nedaudz sāņus un attālāk ieraudzīju vēl divus aļņus. Tie stāvēja nekustīgi, tādēļ uz egļu stumbru fona tos grūti atšķirt. Nu jau vēroju visus trīs. Un visi trīs skatījās uz mani. Vēl nedaudz sāņus – vēl viens alnis. Daudz lielāks, bet gulēja uz zemes sausajā zālē zem eglēm. Bet uz mani tas neskatījās.
Papriecājos un bridu pa sniegu tālāk. Šķita, ka pat sniegs smaržo. Nedaudz līdzīgi, kā bērnībā smaržoja palagi, kurus mamma ziemā ienesa no sala istabā pēc mazgāšanas.
Pēc tādas pastaigas pa sniegu starp un zem lielajām eglēm, miegs bija fantastisks. Un rītā acis atvērās ar pavisam citu enerģiju.
Tātad, dzīvē visam jābūt līdzsvarā. Pat kokiem un sniegiem.
…
Visits: 79
