Vairākas nedēļas dažādās interneta vietnēs redzēju fotogrāfijas un stāstus par to, cik skaisti šogad esot Ropažu baznīcas iekštelpās.
Tā vienā no sestdienām savu brīvdienas maršrutā uz vietām, “kuras noteikti jāapmeklē” iekļāvu arī Ropažu baznīcu.
Nekad iepriekš nebiju bijis Ropažos, tādēļ braucot viens jautājums manī bija – vai baznīca viegli atrodama? Ne mazums Latvijā tādu vietu, kurās baznīca gan nosaukta konkrētā vietvārdā, bet reāli atrodas attālāk un nākas pameklēt. Šis nebija tas gadījums, jo baznīcas torņa smaile bija saskatāma jau tuvojoties Ropažiem. Aktuāls bija cits jautājums – kur novietot automašīnu? Tomēr, ja cilvēku nebaida pastaigāšana ar kājām kādu soli – vietu atradīs vienmēr.
Sestdienas dienas vidus. Jau ierastā pelēcība – uz zemes un debesīs. Uz kāpnēm, kas ved uz baznīcas durvīm, uzlīmētas raibās lentas. Lai rindā stāvētāji ievērotu principu 2 x 2 un esi vesels.
Patreiz rindu nav. Tuvojoties baznīcai, tās durvis atveras pašas no sevis. Tikai ieejot pamanīju vīrieti tumšā apģērbā un sejas maskā, kurš cilvēkiem laicīgi atver un aiz to mugurām aizver durvis.
Baznīcas iekštelpā vispirms ienācējus sagaida briedis un tad daudz dažādu rotājumu – kā zaļganīgi vīteņaugi, lustras, pušķi un vēl, kuru detaļās neiedziļinājos. Uz soliem klusējot piesēduši daži cilvēki. Pārējie lēnām pārvietojas pa telpu, vēro, un savstarpēji klusi dalās ar saviem pirmajiem iespaidiem. Gandrīz visi fotografē.
Man pašam pat patīk, ka šajā laikā laukā nav tumsas. Jo labi saskatāmās baznīcas logu ailes ar smailajām augšdaļām un pelēcīgo gaismu stiklos, vairāk atgādina par to, ka atrodos baznīcā ne kādā skaistā izstādē. Līdz ar to ļoti paspilgtina kopējo noskaņojumu.
Visas pasakas reiz beidzas. Arī šī. Klusējot dodos laukā pa Ropažu baznīcas durvīm, kas tāpat klusu atveras un aizveras aiz manis. Lai arī laukā pa šīm minūtēm nekas nav vizuāli mainījies, tomēr paša noskaņa kļuvusi krāsaināka, gaišāka. Ko arī jums novēlu!
Visits: 82
