Valguma Pasaules Dabas gleznu taka agrā pavasarī

Laikā, kad īsti nevar saprast – ziema jau beigusies? Bet pavasaris vēl īsti nav sācies – vēlējos atrast vietu kaut kur pie dabas, bez dziļiem un slapjiem sniegiem un ar minimālu dubļu “piesitienu”. Izvēlējos Valguma Pasaules Dabas gleznu taku.

Liekas, tajā rītā biju “agrais putniņš”. Saule jau gabalā, bet uz ceļa pie Valguma Pasaules – nekādas kustības. Manu izbrīnu “piezemēja” paziņojums pie žoga metāla vārtiem, ka nedēļas nogalēs Valguma Pasaules vārti tiek atvērti sākot no pulksten vieniem dienā.

Nu un tad? Nogriezos uz Dabas gleznu taku uz Valguma ezera pusi. Iešana gan nesanāca tāda bezrūpīgi – izklaidējoša. Ja ik pēc īsa gabaliņa mainījās iešanas apstākļi – sākot ar sniega kārtu, kuras virspuse kraukšķēja zem apavu zolēm, tad slapjš, piebradāts ledus un arī pavisam sausa, sausām skujām piebirusi taka.

Kopēs pēdējās reizes, kad šeit biju, nekas jau nav mainījies. Vien starp kokiem lielā rāmī iestiprināta lielformāta fotogrāfija, kuras oriģināls turpat pavisam netālu, gabaliņu tālāk. Liela, 90 grādu leņķī spēcīga vēja nolocīta egle. Jā, jā – ne nolauzta, bet nolocīta egle. Locījuma vietā labi redzams, ka koks savā mūžā audzis atbilstoši tautas dziesmām – griezdamies. Uz šo egli skatoties manā galvā radās divi jautājumi.  

Pirmais jautājums. Interesanti, savā mūžā cik reižu egle ir “apgriezusies” ap savu asi? Piecas, desmit, divdesmit?

Otrai jautājums. Reiz televīzijā skatījos raidījumu par to, kā, ceļot guļbūves ēkas, jānovieto koka stumbri (baļķi). Ar to stumbra daļu, kur šaurākas gadskārtas, uz ārpusi. Koksne blīvāka un labāk aizsargājas pret ārējiem apstākļiem. Bet, ja koks aug “griezdamies”, gad “pareizi” koka baļķi var novietot tikai daļā stumbra, tuvāk zāģējuma vietai. Tālāk jau tas būs “sagriezies”. Vai ne tā?

Šīs pāris pieminētās domas bija tikai daļa no Dabas gleznu takā piedzīvotā. Jo jau pirmajā vietā, kur taka pienāk Slocenes upes krastā, kraujas malā sagaidīja ne tikai silta un spoža pavasarīga saule, bet arī strauja un ļoti skaļa Slocenes straume.

Vēl tālāk Slocenes ūdeņi jau bija pārklājuši gājēju taku biezā slānī. Pagriežoties sānis, pa mežu, šo applūdušo vietu varēja apiet un atkal vērot tuvumā, kā gaiši brūnā, spēcīgā straume meklē ceļu starp sakritušajiem koku stumbriem, celmiem un reizē sev līdzi parauj pa kādam ledus gabalam.

Papriecājos un … nācās doties atpakaļ, jo Slocene bija paņēmusi savā varā arī pārējo, zemāko ielejas daļu un ūdens bija redzams starp kokiem jau arī aiz muguras. Tā nu šoreiz sanāca, ka pastaiga bija ievērojami īsāka par ieplānoto. Tomēr bija iespēja redzēt pavasara atnākšanu upītes izpildījumā.

Kad nonācu atpakaļ pie automašīnas, no slēgtās teritorijas puses atskanēja motora rūkoņa. Lēnām atvērās metāla vārti un pa tiem izbrauca kvadracikls. No tā nokāpa vīrietis un ar papīra lapu rokās devās Dabas gleznu takas virzienā. Pie ieejas “vārtiem” viņš “piešāva” ar skavu pistoli paziņojumu, kurā ar lielākiem košākiem burtiem bija rakstīts brīdinājums – ka Slocenes upe ir pārplūdusi. Ko es jau tāpat, tagad, zināju.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
instagramby feather

You may also like...