Kādu laiciņu iepriekš stāstīju par to, kā Zemessardzes 2.brigādes mācību centrā Cēsīs, lielā salā un dziļos sniegos apguvām britu kājnieku vada taktiku slēpņa veidošanā (Instruktoru kurss 1994.gada ziemā).
Tad arī pieminēju to, ka dienā, kad pie ziņojumu dēļa parādījās kursa nodarbību plāns, laukā termometrs bija “nokritis” stabili zem mīnus divdesmit grādiem gan naktī, gan dienā. Bet nodarbību plānā rakstīts – upes forsēšana. Tajā brīdī grūti salikt prātā kopā divas lietas – aukstums laukā un brišana pa ūdeni. Tomēr tā diena pienāca – 1994.gada marta beigās.
Mācību uzdevuma scenārijs bija šāds – veicam patrulēšanu un izveidojam slēpni uz (pie) ceļa. Sagaidām un “piebeidzam” nosacīto pretinieku un tad atkāpjamies pāri Amatas upei.
Te būti vietā pieminēt kādu frāzi (teicienu), kuru bieži lietoja Lielbritānijas instruktori: “… nodokļu maksātājiem ir jāredz, kur paliek viņu nauda …”. Tādēļ kursa laikā daudzi vingrinājumi notika nevis kādā nomaļākā vietā “prom no acīm”, bet gan vietās, kur notiekošo labi varēja redzēt arī iedzīvotāji. Tā arī šoreiz.
Kā jūs domājat, kur mēs sagaidījām pretinieku un tikām ar to galā? Gaišā dienas laikā uz Vidzemes šosejas starp tiltu pār Amatas upi un ceļa krustojumu uz Cēsīm, Melturu kalnā.
Uz brīdi tika apturēta citu transportlīdzekļu satiksme. Skanēja šāvieni, sprāga sprāgstpaketes un ceļš ietinās dūmos. Un arī mēs dūmu aizsegā “aiztināmies” no notikumu vietas.
Izmetām līkumu pa mežu un nonācām pie Amatas upes. Sagūlāmies sniegā gar upes krastu un … priecājāmies, ka no īstas ziemas vairs ne vēsts. Gaisa temperatūra tuvu nullei, debesīs lēna vēja pavadībā spoža saule. Tomēr prāts un domas jau bija tur, pie straujajiem un tumšajiem Amatas ūdeņiem.
Tikmēr britu instruktori, skaļi skaidrodami – kas un kāpēc tieši tā jādara, pāri upei novilka un nostiprināja drošības virvi. Tad viens no instruktoriem, kapteinis, lēni, soli pa solim rādīja (!), kā jāieiet ūdenī, kā jāturas pie virves, kur jāskatās un kā jāpārvietojas. Vairākkārt apstājās straumē un atkārtoja stāstīto un rādīto. No krasta likās – viss tik vienkārši.
Taisnība ir tiem, kuri saka, daudzas “robežas” ir tikai mūsu pašu galvās, prātos. Izrādījās, ka upes pārbrišana bija daudz vienkāršāka un arī nemaz tik “salīga” kā likās pirms tam.
Kad bijām tikuši pāri upei, vēl vajadzēja straujā tempā doties uz nākošā uzdevuma vietu, kur, mums par patīkamu pārsteigumu, gaidīja silts autobuss.
Šajā pēdējā, ātrgaitas posmā, notika kāds nepatīkams atgadījums. Kā gadījās, kā nē, bet viens no kursantiem, Aivars M., kaut kur paklupa un ar “kalašņikova” tēmekli savainoja savu galvu. Sejas ar asinīm, sniegs arī. Kā pēc īstas kaujas. Autobusā Aivara galva tika cieši jo cieši nosaitēta. Protams, ka visu vingrinājumu, ieskaitot Aivara nosaitēto galvu, fotografēja britu instruktori.
Apmēram gadu vēlāk, kādā Lielbritānijas militārajā mācību iestādē starp lasīšanai izliktajiem žurnāliem ieraudzīju arī militāru izdevumu “Infantry”. Intereses pēc pašķirstīju to un vienā no lapām man pretim raudzījās Aivars M. ar savu nosaitēto galvu. Tad nu iedziļinājos arī rakstītajā – britu instruktoru pieredze apmācot Latvijas armijas instruktorus. Viņi jau neatšķīra ilgi vēl pēc tam – armija vai Zemessardze. Tomēr patīkama atkal redzēšanās, kaut drukātā veidā.
Nobeigumā vien piebildīšu, ka tik oriģinālā veidā nekad vairāk neesmu pavadījis savu dzimšanas dienu, kā tajā, nu jau tālajā 1994.gada pavasarī.
Visits: 80
