Instruktoru kurss 1994.gada ziemā

Internetā ieraudzīju fotogrāfijas – kā NBS Instruktoru skolā notiek iestāšanās pārbaudījumi Jaunākā instruktoru kursā. Šādas fotogrāfijas katram var rosināt savas, īpašas atmiņas. Apvienojumā ar patreiz laukā esošo balto un auksto ziemu ar dziļajiem sniegiem, atceros 1994.gada februāri Cēsīs.

Tajā laikā dienēju Zemessardzes 27.bataljona S-3 nodaļā un biju pieteicies piedalīties mācību kursos, kurus Zemessardzes 2.brigādes “paspārnē” plānoja Lielbritānijas instruktoru grupa. Tajā ziemā, februāra vidū, laukus un mežus bija pārklājusi ļoti bieza sniega kārta un termometrs stabili rādīja ap mīnus 20 vai pat zemāk cauru diennakti.

Kādā tādā skaidrā un aukstā dienā gaitenī pie informatīvā dēļa parādījās kursa nodarbību plāns. 4 nedēļām. It kā nekā īpaša, ja vien … vienā no mācību dienām pēc plāna nebūtu paredzēta upes šķērsošana. Iedomājieties – laukā nopietns sals, bet te lasu – upes forsēšana. Ne jau ar peldlīdzekļiem  vai pa ledu, bet gan tā … brienot. Tas datums uzreiz tika “ierakstīts” smadzenēs ar treknu, sarkanu krāsu kā kaut kāds īpašs notikums. Tomēr šoreiz stāsts būs par kādu citu atgadījumu jau pieminētā mācību kursa laikā.

Tā kā šis mācību kurss kājnieku taktikā bija pirmā iepazīšanās ar NATO valstu armijā izmantotām militārām prasmēm, tad mums, 16 kursa “skolniekiem” ar daudz ko nācās saskarties pirmo reizi. Daži no “skolasbiedriem” dienēja Zemessardzes SUV vienībās un bija vairāk sagatavoti, bet pārējie – vai nu štāba personāls, vai arī cilvēki pavisam “no malas” –  par militāro dienestu interesi izrādījuši cilvēki no civilām iestādēm.

Savdabīga arī bija britu instruktoru metode – ļaut kļūdīties. Pat redzot, ka sagatavošanās procesā vai nodarbību laikā tiek pieļautas kļūdas, ja vien tās nedraudēja “nograut” visu pasākumu, mūs nepārtrauca, nenorādīja, kas nepareizi. Darbojāmies, izjutām kļūdu rezultātu “uz savas ādas” un izdarījām secinājumus. Ar instruktoru palīdzību.

Vienā no vingrinājumiem mums vajadzēja slēpti pārvietoties pa dziļi piesnigušo mežu vairāku kilometrus, nonākt noteiktajā vietā un izveidot slēpni nodaļas sastāvā (8 karavīri). Rīts bija balts un auksts. Attiecīgi arī bijām saģērbušies, kā jau pirms došanās aukstā mežā. Plus mugursomas ar minimāli noteikto līdzņemamo mantu saturu tajās. Pārvietoties vajadzēja ātri, sniegs mežā dziļš un jaunaudzes bija kļuvušas par īpaši grūti pārvaramu zonu – zari zem sniega svara bija tik zemu noliekušies, ka ne īsti pa apakšu izlīst, ne arī pāri pārkāpt. Iesvīst vajadzēja ne-pa-jokam. Vārda tiešā nozīmē.

Beidzot arī tuvojāmies noliktajai vietai. Vēl pēdējie nodaļas komandiera norādījumi, kur ir katra karavīra ugunspozīcija un apšaudes sektors. Un tad pavisam lēni, piesardzīgi, lai nenotrauktu sniegu no zemo eglīšu zariem, pieplakuši zemei līdām uz savām vietām.

Smagi, bet klusi tusnīdams, nonācis “savā vietā”, ērti iekārtojos tā, lai labi būtu redzams meža ceļa posms un sāku gaidīt nosacīto “ienaidnieku”. Protams, ka paskatījos arī kur un kā iekārtojušies pārējie manas nodaļas kolēģi. Tas, ko ieraudzīju, gandrīz vai lika smieties pilnā balsī.

Iedomājieties sevi “nosacītā ienaidnieka” vietā ejam aukstā, saulainā ziemas dienā pa meža ceļu starp diviem uzkalniem. Uzkalna nogāzē starp lielajām priedēm un eglēm piesnigušas dažāda augstuma eglītes. Nekā aizdomīga. Izņemot … astoņus kūpoša “tvaika” stabus šajās eglītēs. Nez vai jūs tiem nepievērstu pastiprinātu uzmanību?

Bijām kļūdījušies apģērba izvēlē. Tā bija pārāk daudz, jo ātrajā gaitā pārvietojoties tā iesvīdām, ka pat apģērbs uz mūsu mugurām “tvaikoja” un norādīja mūsu “drošās” ugunspozīcijas. Citādi visu pārējo, kā norādīja biru instruktori, bijām izdarījuši labi. Bet rezultāts tomēr – izgāzts.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...

Add a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *