Katrā no mums enerģijas (degvielas) ir tik cik ir un pašu ziņā ir tas, kā to izlietot. Ātri izdedzināt un nodzist apkārtējiem visnegaidītākajā brīdi. Pēc “labrīta” istabas vidū. Tādi to jūt laicīgi, tik apkārtējiem nesaka, ka enerģijas rādītājs jau sarkanajā sektorā.
Vai prātīgi taupot tā lēnām čučināt uz priekšu un vilkt savu vezumu. Reizēm pažēlojoties par dzīves garlaicību un netaisnību saviem paziņām pie bāra letes vai garāžā pie skrūvspīlēm.
Var arī brīžiem uguņot un tad atslābt, vien ļaut oglēm rāmi kvēlot. Lai atkal iedegtos kādā jaunā idejā. Varbūt tas ir labākais variants. Kā dabā. Periodi un cikliskums.
Kad kādā idejā ir ielikts laiks un enerģija un gūts gandarījums no radošā procesa. Nakts liekas pārlieku gara. Tā vien gribās ātrāk rītu, steigt virzīt tālāk savas idejas. Līdz tad tas jau palicis par vilcienu, kas uzlikta uz stabilām sliedēm. Nesatricināmām.
Diena aiz dienas sākas vienādi, pa lielam arī tās gaitā nav nekā jauna un pēc pusdienu maltītes acis biežāk un biežāk skatās un pulksteņa rādītājiem. Kā cenšoties tos dzīt uz priekšu. Tuvāk dienas beigām. Un pēc tās vairs nav nekādu radošu ideju.
Vai tas jau dzīves nogurums? Vecuma pazīme? Nez vai. Drīzāk mājiens, ka jāpaņem pauzi. Var pieklusināt savas liesmas, pa brīdim “parušināt” ogles, lai neapdziest. Un ļaut vecajām, izlietotajām domām iet savu ceļu. Laukā no galvas.
Ne vienu vien reizi esmu lasījis vai dzirdējis to, ka enerģiski cilvēki gatavojoties atstāt savu amatu vai vietu kādā sabiedrības grupā, uz jautājumu: “… ko darīsiet tālāk?”, dod pārsteidzoši vienkāršu atbildi: “… neko.”
Manuprāt tā arī ir “izlietoto” domu sijāšana – nevajadzīgo palaišana, savukārt vēl noderīgo – pārgrupēšana un noglabāšana izmantošanai nedaudz vēlāk. Palūkošanās no malas uz to, kam neatlika laika vai arī kaut kā nepamanīja skrienot iepriekšējā rutīnas ritenī.
Un galvas atbrīvošana kaut kam jaunam. Interesantiem notikumiem un radošām domām. Tas taču nav nekas slikts – kādu brīdi atļauties neko nedarīt. Es ar to domāju – nestrādāt. Pavisam neko.
Visits: 36
