Tās ir fotomedības. Bija laiks (padomijā), kad tehniski fotomedības bija visai pietuvinātas īstām medībām. Tehniskā jaunradē fotokameras ar spēcīgu optika bija apvienotas ar šauteņu laidnēm, tādēļ fotogrāfs jutās kā īsts mednieks. Vienīgi medījuma vietā – fotogrāfija.

Ir tādas dienas, kad dodos ārpus mājām ar fotoaparātu rokās tikai ar vienu mērķi – “nomedīt” kādu interesantu ainavu, kompozīciju vai arī noķert kādu momentu kustīgajā vidē.

Tādās reizēs uz apkārtējo pasauli raugos gluži kā caur iedomātu “rāmi”. Tas ir, savā prātā potenciāli interesantam kadram uzlieku “apmales”- mēģinu iztēloties to, kā acīs iekritusī kompozīcija izskatīsies fotoattēlā, kad vairs nebūs redzams tas pārējais, ko uz vietas esot redz manas acis.

Pēc tādas “pimapstrādes” manā iztēlē, seko viena no divām rīcībām:

  1. Paceļu fotokameru, iegrozu to tā, lai skatu meklētājā redzamais iespējami tuvāk atbilstu iedomātajam “rāmim” un knipsēju.
  2. Turpinu baudīt redzamo kompozīciju un gūstu no tās pozitīvas emocijas, jo skaidrs, ka “uzliekot rāmi”, pāri paliekošais (fotogrāfija) būs bez sava stāsta, mēms priekšmetu un krāsu salikums.

Tad, kad šādās “fotomedībās” dodos kājām, parasti nevienu netraucēju ar savu lēno iešanu un vērīgo skatīšanos apkārt. Vienīgi kādu var mulsināt fotoaparāts, ko parasti jau turu rokās.

Savādāk ir braucot ar auto. Tad parasti ripinu nedaudz lēnāk nekā tad, ja galamērķī būtu jānonāk konkrētā laikā.

Apzinos, ka tāda mana braukšana var kaitināt kādu nepacietīgu autovadītāju. Tomēr sekoju līdzi tam, vai konkrētajā vietā mani var droši apdzīt. Vienlaikus ar acīm “ķemmēju” ainavas priekšā, abpus ceļam un pat aizmugurē.

Reizēm gadās, ka kaut kas “iekrīt” acīs un tad ātri jāmeklē vietu, kur droši apstāties. Dažreiz uzreiz skaidrs, ka piesaistošā kompozīcija ir tik gaistoša, ka mirklis jāķer ātri. Pat neizkāpjot no automašīnas. Knipsē uzreiz, vai arī jāpabrauc pat atpakaļ, lai tikai pagūtu.

Protams, ka vēlāk aplūkojot šādas “zibensfotogrāfijas”, redzami tehniski brāķi. Lai cik žēl arī nebūtu, tādas fotogrāfijas bez šaubīšanās nonāk “miskastē”.

Ir tādas “medību” dienas, kad no vairākiem desmitiem “fotošāvienu” par pieņemamiem rādīšanai citiem atzīstu vien dažas. Tādas, kurās mums apkārt redzamais ir noķerts ar savu interesantu, savdabīgu stāstu. Tādas fotogrāfijas patīk ne tikai man pašam, bet arī daudziem regulāriem skatītājiem dažādās interneta vietnēs.

Tādas, nevienam ļaunu nenodarošas medības, ir lielisks veids kā iztīrīt  savu galvu no liekām domām, nesteidzīgi pavadīt brīvo laiku, kā arī sagādāt pozitīvas emocijas gan sev, gan citiem skatītājiem.

Visits: 42

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail