Atšķirībā no daudziem nepretendēju būt par ekspertu jomā par Ukrainā notiekošo karu. Nevēlos izdarīt gudrus secinājumus un dot padomus. Tomēr joprojām katru dienu lasu internetā pieejamās ziņas par tur notiekošo. Kā ar puzli, mēģinu salikt kopā dažādu informācijas avotu izteikto ziņu fragmentus un rast nedaudz skaidrāku “bildi”. Vispirms sev pašam. Un par šo un to manī mostas bažas. Ceru, ka veltīgas.

Mani pārsteidza tas, kā šajās dienās kāds amerikāņu eksperts izteica viedokli, ka ukraiņi velti tērē rietumu dotos resursus uzbrukumiem Krimas teritorijā. Jo tāda rīcība neko nedodot, neveicinot iesāktā pretuzbrukuma sekmīgu norisi.

Ja mani atmiņa neviļ, tad tieši uzbrukumi apgādes ceļiem un svarīgai transporta infrastruktūrai Hersonas apgabalā radīja problēmas krievu spēkiem Dņepras labajā krastā un bija iemesls, ka minētā teritorija tika atbrīvota bez smagām un asiņainām kaujām.

Līdzīga rīcība Krimas teritorijā arī mazina iespēju intensīvi apgādei izmantot gan Kerčas tiltu, gan arī dažus citus tiltus, kuri savieno Krievijas teritoriju ar Krimas pussalu. Vienlaicīgi notiek Krimā jau esošās munīcijas un citu kara materiālu iznīcināšana. Tas atstāj iespaidu uz krievu kaujas spējām – gan materiāli, gan arī morāli. Kaut kur prāta kaktiņā iesēžas doma, ka atkāpšanās ceļš no Krimas var nebūt tik viegls. Vai arī tā nebūs nemaz.

Diemžēl aizvien biežāk var lasīt arī tādu rietumu “ekspertu” viedokli, ka patreizējā kara fāzē ukraiņiem nemaz nevajagot ne tālās darbības precīzās raķetes, ne arī tankus un iznīcinātājus. Vienlaikus paužot bažas, ka ukraiņu pretuzbrukums nenotiek ar tādām sekmēm, ka tas tika gaidīts.

Esmu pārliecināts par to, ka katra tāda murmulēšana par atbalsta sniegšanu/nesniegšanu un nogaidīšanu “lej ūdeni” uz krievu “dzirnavām”. Izrādās, ka pa to laiku viņi ir paguvuši ne tikai izrakt, bet arī izbetonēt nopietnas aizsardzības pozīcijas, izveidot plašus mīnu laukus.

Par to gan žurnālisti raksta ne labprāt, tomēr fakts ir tāds, ka arī krievi mācās no kaujas laukā piedzīvotā. Ja ne masveidīgi, tad tomēr uzlabojas atsevišķu kaujas vienību sagatavotība, pilnveidojas to apgāde un nodrošinājums. Tāpat arī tiek pilnveidotas ieroču  tehnoloģijas. Un tieši šī rietumu atbalsta vilcināšana dod krieviem laiku vēl dziļāk un nopietnāk nostiprināties aizsardzībā.

Šajās dienās lasīju vēl tādu tēzi, ka patreizējā situācija rāda, ka Rietumi neļaus krieviem diktēt savus noteikumus par pasaules kārtību un valstu civilizētām savstarpējām attiecībām. Tādam mērķim pilnībā pietiekot ar to palīdzību, kādu patreiz saņem ukraiņi. Tomēr, lai Ukraina uzvarētu šajā karā, atbrīvotu visas okupētās teritorijas, jāiegulda daudz lielāki resursi nekā līdz šim, kā arī tas prasīs gan laiku, gan arī lielus cilvēku upurus.

Nez no kurienes “dīgst kājas” nesenajam kādas NATO augstas amatpersonas paziņojumam, ka Ukrainai, lai iestātos NATO, tomēr nākšoties ziedot daļu savas  teritorijas. To gan uz “karstām pēdām” noliedza NATO vadītājs sakot, ka minētais paziņojums esot bijusi neveikla komunikācijas kļūda. Tomēr, lai ko tādu paziņotu skaļi, gan jau ka kādos “gaiteņos” klīst arī tādi viedokļi. Ceru, ka tādi negūs virsroku.

Visits: 157

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail