Nesen sāku lasīt kādu interesantu un izzinošu grāmatu. Šajā gadījumā nav būtisks tās saturs, tomēr man patīk grāmatas ievadā izteiktā autora doma, ka lasot šo grāmatu nedrīkst “aiz sevis atstāt” nevienu pašu nesaprastu vārdu. Tas ir vienīgais iemesls, kādēļ cilvēks nonāk apjukumā un nespēj kaut ko jaunu iemācīties. Tā var notikt ne tikai dzirdot jaunu vai neparastu vārdu, bet arī daudzi ikdienā lietotie vārdi, ja tos lieto mazāk ierastā kontekstā, var tikt pārprasti.

(Kontekstu izmanto, lai savā runā neatkārtotu to, kas jau ir bijis pateikts. Ja dialoga veicējiem nav pilnībā zināms otra runātāja konteksts vai tas tiek zaudēts, tad sarunas dalībnieks sāk kontekstu interpretēt pēc savām zināšanām un var rasties nesaprašana vai pārpratumi.)

Katrs nepareizi saprasts vārds ir sākums kļūdainām domām un pieņēmumiem, kas ar katru nākošo izlasīto lapaspusi vai dzirdēto teikumu var ievest aizvien “dziļāk mežā” un pazaudēt autora vai runātāja pausto vēstījuma saturu. Lai tā nenotiktu, tad konkrētās grāmatas beigās atrodama apjomīga skaidrojošā vārdnīca. Labs risinājums, vai ne? Tomēr, kā notiek mums apkārt?

Kā tas reizēm notiek, tad pieminētais grāmatas ievads mani pārcēla atmiņās desmitgades atpakaļ. Uz laiku, kad vispirms pats apguvu “Militārās vadības pamatus” un pēc tam galvenos principus mācīju arī citiem. Viens no šiem principiem – prasme (spēja) nepārprotami sazināties ar citiem cilvēkiem. Gan ar tiešajiem darba kolēģiem, gan priekšniekiem un padotajiem, gan arī ar cilvēkiem, kuriem nav nekādas saistības ar konkrēto dzīves jomu. Kā galvenais saprašanās šķērslis ir … valodas barjera.

Ar valodas barjeru domāta runāšana klausītājiem nesaprotamā svešvalodā. Nepavisam nē. Tā ir tādu vārdu un terminu lietošana, kuru nozīmi bez plašākiem skaidrojumiem spēj saprast pats runātājs un cilvēki, kuri ikdienā darbojas attiecīgajā jomā.

Citiem vārdiem sakot – runātājam jāprot (jāspēj) novērtēt klausītāju (vai lasītāju) auditoriju un savu domu (vēstījuma) nodošanai nelietot specifiskus vai no citām valodām aizgūtus terminus (vārdus), kuri lielākajai daļai ir sveši. Vajag nedaudz padomāt un savas specifiskās zināšanas (vai tikai to fragmentus) ietērpt citos, klausītājiem saprotamos vārdos.

Vai reālajā dzīvē tā notiek? Reti. Paklausoties daļu politiķu un žurnālistu vēstījumus masu informācijas līdzekļos (intervijas, diskusijas, raksti), reizēm rodas iespaids, ka viņi runā (sazinās) tikai savā starpā, jo lieto jēdzienus un terminus, kas plašākai auditorijai nav saprotami. Tos, kā arī kādā kontekstā tie tiek lietoti, saprot tikai paši runātāji. Iespējams, arī ne vienmēr, jo apzināti vai nē, tiek meklēta jebkura iespēja “iekost” oponentam, bet ne pacietīgi skaidrot savu viedokli pēc iespējas plašākai auditorijai.

Zināmo notikumu sakarā, tagad no saziņas visādos veidos tiek izspiesta krievu valoda un no tās pārņemtie teicieni. Kas nāk vietā? Pārsvarā gadījumos ne jau latviešu valoda, bet vārdi un termini angļu valodā. Vai kāds tos cenšas izskaidrot auditorijai? Kur nu! Nav ko pazemoties, jo runātājs parasti ir no “cita līmeņa”, virs “vidējā”. Tad nu lielākā daļa klausītāju un lasītāju to, nesaprotamo, “iztulko” pēc sava prāta vai arī pārstāj klausīties (nepievērš uzmanību). Tā nu sanāk, ka dažus gadus daļa sabiedrības runā atšķirīgās valodās. Izņemot laiku pirms kārtējām vēlēšanām. Jo vēlētāju balsis vajag.

Nobeigumā gribu teikt, ka savā dzīvē, profesionālā dienesta NBS laikā, esmu sastapis divus cilvēkus, kuri prot jebkuru sarežģītu tēmu (jautājumu) “pārtulkot” un izskaidrot atbilstoši konkrētai auditorijai vai pat vienam cilvēkam saprotamā valodā.

Pirmais no abiem ir patreiz labi zināma persona – Valsts Prezidents. Laikā, kad dienēju NBS, viņš kā Aizsardzības ministrijas Valsts sekretārs bieži “drāza” mani un manus kolēģus gatavojoties iestājai NATO. Un vienlaikus daudz ko skaidroja, kas mums likās nesaprotams tajos laikos. Arī pirms neilga laika radio intervijas laikā, kad piezvanīja gados cienījama vecuma persona, viņš, pēc nelielas pauzes, atrada vienkāršus vārdus lai saprotamā veidā izskaidrotu visai sarežģītu ārpolitikas situāciju.

Otra persona – arī no NBS “laikiem”. Pulkvedis Guntis P, ar kuru kopā daudz laika pavadījām strādājot ar projektu “A-70”.  Mācījos no viņa, kā gandrīz jebkuru jautājumu var izskaidrot dažādu līmeņa klausītājiem, atbilstoši viņu kompetencei. Tā ir ļoti vērtīga prasme.

Ja nav tādas prasmes, to var izkopt – vien vajadzīga pacietība un iecietība. Tad arī visi runāsim vienā valodā.

Ja jums šis raksts patika un domājat, ka tas varētu interesēt arī jūsu draugus un paziņas, tad, lūdzu, iesakiet viņiem to, nospiežot uz kādu no zemāk redzamās attiecīgas sociālo  tīklu ikonas (Draugiem, Facebook vai Twitter).

Visits: 97

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail