Pie durvīm atskan klusa klauvēšana. Pēc aicinājuma ienākt, atveras durvis un pašvaldības policijā ienāk cienījama vecuma kundze. “labrīta” vietā jau no sliekšņa sākas vārdu plūdi ar šādu saturu: “Kad tas reiz beigsies? Kāpēc policija nekā nedara? Visa pilsēta par to zina, bet neviens neko nedara. Tas vairs nav izturams! Lieciet viņu cietumā, lai man ir miers!”.
Pēc mierīgi izteikta uzaicinājuma, kundze apsēžas uz krēsla maliņas, ar abām rokām satverot uz ceļgaliem nolikto gaiši brūno somiņu. No pelēkās, zemu uzliktās beretes apakšas uz pieres izspraukušās sirmu matu cirtas. Tumši zaļā vējjaka sapogāta steigā vai arī uztraukumā (kā nekā gājiens uz policiju), jo viena poga iemaldījusies ne savā pogcaurumā.
Uz jautājumu: “Kas tad īsti noticis?”, kundzes vārdu straume atjaunojas ar jaunu sparu. Viņas dēls, kurš dzīvojot kaut kur atsevišķi, nekur īsti nestrādājot. Ja nu vienīgi kaut kādi gadījumu darbi. Tajos nopelnīto uzreiz nodzerot. Mātei neko nepalīdzot – ne istabā ko pieremontēt, ne arī malku ziemai gādāt. Bet vienu gan labi iegaumējis – datumu, kad māte saņemto pensiju. Tad esot klāt jau no rīta. Reizēm ne jau viens pats, bet ar kādu no saviem draugiem Zigi vai Jurku.
Ne jau lai ko palīdzētu, bet gan pieprasīt naudu. Ja arī viņa ko iedodot, tas uzreiz tiekot nodzerts. Ja atsakās dot naudu, dēls piedraudot kaut ko sasist, salauzt … un viņa atkal iedod. Tā nu sanākot, ka savu pensijas dienas datumus gaidot ar dalītām domām. Būšot naudiņa pašai, bet arī dēls būs klāt ar saviem draugiem un draudiem. Līdz nauda patiesi beigusies vai arī viņai izdodas dēlu piemānīt, ka nauda beigusies. Dēls arī esot to datumu iegaumējis.
Kundze uz brīdi apklust. Viņas skatiens aizklīst līdz telpas tālākajā stūrī redzamā datora monitoram. Viņas rokas burza uz ceļiem noliktās somas apdilušās siksnas. Liekas, arī viņas domas kaut kur aizskrējušas. Tad atkal ierunājas.
Uz veikalu ejot paslepus, lai tik nepamana. Labāk agrāk no rīta, jo tad, iespējams, viņš vēl guļot. Pirkumu mājās noslēpjot dažādās vietās, citādi dēls visu apēd. Vai nu pats, vai kopā ar to pašu Zigi.
Tad nu viņa gribot, lai policija viņas dēlu ieliek cietumā. Tad viņai būšot miers un vairs nevajadzēšot baidīties no sava dēla. Būšot brīva no tā murga un arī kaimiņi par to vairs nerunās. Citādi kauns esot pat uz ielas rādīties.
Kad viņa bija uzklausījusi maztīkamo atbildi, ka tas nav iemesls, lai kādu liktu cietumā, un policija šajā gadījumā neko daudz nevar palīdzēt, kundze brīdi klusējusi piecēlās un izgāja. Skumīgi, ja mūža nogalē jāmeklē policijas palīdzību un aizsardzību no pašas bērna.
Kā zināja teikt vietējie “ilgdzīvotāji”, tad daudzus gadus atpakaļ šī pati sieviete savu dēlu vienmēr aizstāvējusi kā īsta lauvu māte. Gan taisnīgi, gan arī nepamatoti. Jo dēls nav bijis nekāds rāmais un bieži iekūlies visādās nepatikšanās, no kurām māte viņu “vilkusi laukā” ar visādām iespējamām metodēm. Kas sanācis – tas nu tagad redzams.
Visits: 33
