Esmu ievērojis, ka publiskajā telpā pa laikam “parādās” dažādu jomu eksperti, kuri sevi pasniedz kā zinošāko tā brīža speciālistu ar lielu iepriekšējo (līdzšinējo) pieredzi. Tas pat labi, ka zinoši un pieredzējuši cilvēki nepaliek malā no apkārt notiekošiem procesiem un par tiem sniedz savu vērtējumu.

Tomēr mani bažīgu dara tas, ka šie eksperti ne tikai kritizē patreizējos darītājus, bet sāk dot padomus un arī stingras norādes par to, kas turpmāk darāms. Ja padomi dažādu iemeslu dēļ netiek ņemti vērā, tad darītāji tiek saukti par valsts ienaidniekiem, kaitniekiem vai vienkārši – par idiotiem.

Domāju, ka vien neliela daļa šo ekspertu joprojām seko līdzi jaunumiem (atzinumiem,  pētījumiem un tendencēm) savā jomā. Līdz ar to ne visi ieteikumi ir piemēroti reālajai situācijai, jo balstās uz jau novecojušām zināšanām un pieredzi.

Bet tuvojas kārtējās vēlēšanas un partijām savās rindās vajag sabiedrībā pazīstamus vārdus un sejas. Tad nu nereti tiek “vilkti gaismā” aktuālo jomu eksperti, noberzts laika gaitā uzkrātais “apsūbējums” un tiek prezentēta jauna “pasaules glābēju” komanda.

Skumji arī tas, ka daļa no šiem “glābējiem” iepriekš ir bijuši tādos amatos, kuros tagad paziņoto valsts glābšanas pasākumu īstenošana bija viņu tiešais darba pienākums. Kur viņi bija tad? Bailes par savu tā brīža amatu, vietu sociālajā grupā bija lielākas par iekšējo spēku un drosmi panākt sava viedokļa atzīšanu un īstenošanu?

Piekrītu, ka šie eksperti lieliski pārzina savas nozares “virtuves procesus”, kas ļauj labāk par citiem izprast notiekošā likumsakarības. Bet vai viņi nav “aizķērušies” pagātnē un nākotnes problēmas nepiedāvā risināt ar savu laiku pārdzīvojušām metodēm?

Vēl nesen, laikā, kad strādāju policijā, bieži tikos ar kādu deputātu, kurš pats mūža lielāko daļu bija strādājis kārtību sargājošās struktūrās. Nācās atbildēt uz viņa jautājumiem un uzklausīt pārmetumus par to, ka policija strādā nepareizi un netiek galā ar saviem uzdevumiem.

Reizēm, kad šis deputāts nebija kaujinieciskā vai pamācošā noskaņojumā, viņš “aizpeldēja” savās atmiņās par “tiem laikiem”, kad kārtība sabiedriskās vietās bijusi daudz lielāka. Nereti viņa stāstījums beidzās apmēram tā: “Aizvedām viņu (pārkāpēju) uz kādu klusāku vietu un sadevām ar stekiem pa muguru, ka vairāk nekādu problēmu ar viņu nebija”.

Pamēģini tādam “ekspertam”, sabiedrībā cienījamam cilvēkam un reizē arī deputātam, pateikt: “Hei! Laiki ir mainījušies. Attopies!”.

Visits: 53

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail