Sestdien gāju uz tirgu nopirkt kādu skaistu skuju vainadziņu. Tādu izrotātu, ko var aizvest uz savu tuvinieku kapiem svaigu ziedu vietā. Lai ilgāk saglabājas skaistums.
Piedāvājumu biju izpētījis dažas dienas iepriekš. Nekādas lielas izvēles iespējas, jo mani interesējošos vainadziņus tirgoja tikai viena kundze. Vai tad tas sanāk kā sava veida monopols?
Uz galda tirgošanai izlikti daudzi skaisti vanadziņi. Var pat teikt – cits par citu pievilcīgāki. Piestāju, sāku novērtēt redzamo. Turpat blakus stāvošā kundze neaizmirsa slavēt savu preci.
Izvēlējos dažus, tādus īpaši skaisti noformētus ar sausiem ziediem, sūnām, spalviņām un pat dzērveņu ogām. Norādīju uz tiem, kurus vēlējos nopirkt. Bet pārdevējas teiktais mani šokēja.
Viņa manis nolūkotos vainadziņus galda tālajā malā nevarot aizsniegt. Lai es izvēloties citus, jo kāda gan starpība? Starpība bija gan, kādēļ izvēlējos tieši tos un ne citus.
Pēc tādiem pārdevējas vārdiem biju pat gatavs nepirkt neko. Vienkārši aiziet. Bet noskatītie vainadziņi tik smuki un nebija arī cita vainadziņu tirgotāja. Monopoliste. Laikam to apzinājās. Nez vai viņa zina, ko nozīmē vārds “monopols”, bet to gan labi saprata, ka konkurences viņai todien nav.
Klusēdams pats pasniedzos uz galda tālo galu un no citu vidus izrušināju tos, kurus biju noskatījis. Noliku kundzes priekšā. Manīju, ka īsti apmierināta par manu rīcību viņa nebija.
Neko skaļi nesakot, manu pirkumu ielika tumši violetā iepirkumu maisiņā un pasniedza man. Pēc tam, kaut ko pie sevis klusi purpinot, pa lielu maku meklēja maiņas naudu. Darījums bija beidzies. Tik ar mazdrusciņ netīkamu piegaršu. Paldies pateicu.
…
Views: 63
