Pirmais apmācības kurss ASTS Lielbritānijā

Pēc tam, kad biju pārlaidis pirmo nakti man ierādītajā naktsmītnē, uzģērbu formas tērpu un devos brokastīs. Ieejot virsnieku ēdnīcā (restorānā?) pirmais, ko pamanīju – uz galdiem ēšanas piederumi bija izvietoti daudz retāk nekā iepriekšējā vakarā vakariņu laikā. Interesanti, kādēļ tā?

Kolīdz brokastot ieradās pirmie britu virsnieki, viss kļuva skaidrs. Uz galdiem blakus saviem brokastu traukiem viņi izklāja lielās rīta laikrakstu lapas, kurās brokastojot iemeta aci. Tā arī aizpildījās brīvās vietas uz galdiem.

Pēc brokastīm devos meklēt mācību korpusu. Pēc dažām minūtēm atradu ne tikai mācību korpusu, bet arī mācību telpu un savu vietu tajā. Pirmajā rindā. Telpa piepildījās ar pērējiem “studentiem” un tad sekoja liels, liels pārsteigums. Izrādījās, ka šajā mācību kursā es esmu vienīgais “ārzemnieks”.

Tas man bija kaut kas līdz tam nepiedzīvots. Biju piedalījies vairākos kursos kopā ar Latvijas kolēģiem, vai arī ar ne-NATO valstu, jeb PfP (Partnership for Peace) programmas virsniekiem. Bet tā, viens pats starp vietējiem – pirmo reizi. Protams, ka satraukums “sita” augstu vilni. It īpaši par savstarpējo sazināšanos.

Kursu vadīja divi omulīgi britu majori un viens ASV Armijas majors. Izrādījās, ka manas sākotnējās bažas par sazināšanos (pareizāk teikt – par pasniedzēju teiktā saprašanu) bija nevietā. Virsnieku teikto sapratu bez lielām problēmām, jo viņi runāja mierīgi, skaidri izrunājot vārdus. Nez, vai speciāli pielāgojās man?

Trakāk gāja tad, kad mūs, studentus, sadalīja darba grupās jeb sindikātos lai izdiskutētu saņemto informāciju un kopīgi sagatavotu risinājumu. Šķiet, ka šajā kursā nebija neviena virsnieka, tikai dažādu rangu britu seržanti. Kuri runāja ātri, savā žargonā un izsekot viņu domu gājienam bija grūti. Vairāk sekoju tam, kādu rakstisko informāciju mums izsniedza un kādas atbildes uz tāfeles un lielajām papīra lapām rakstīja mani sindikāta biedri.

Reiz viens no viņiem izlēma pajautāt manu viedokli kādā jautājumā. Principā jau visu sapratu ko man vaicāja un arī atbilde bija skaidra, bet tā nenāca no manis laukā tik ātri, kā pārējie gribētu. Tādēļ vairāk sindikāta darbā man jautājumus neuzdeva.

Šī konkrētā mācību kursa saturs bija par to, kā sastādīt mācību uzdevumus (mērķus, nosacījumus un vērtēšanas kritērijus) konkrētas profesijas apguvei. Kā arī – kā plānot pašu mācību kursu – mācību tēmas, to secību, vajadzīgo stundu skaitu, nepieciešamos resursus. Reāli viss tas, kas tajā brīdī faktiski bija ļoti vajadzīgs manā darbā Zemessardzes mācību centrā. Ar kursā apgūto biju ļoti apmierināts.

Vienā vakarā pēc nodarbībām abi britu majori nolēma man parādīt vienu no tuvējām pilsētiņām. Tā kā tās bija vairākas, neatceros tieši kuru redzēju. Cik ļoti viņi abi bija mainījušies, salīdzinot ar šķietamo stīvumu savos formas tērpos dienā. Izrādījās, ka vienam garšo tumšais alus, bet otram – gaišais. Tā nu nācās nogaršot gan vienu, gan otru. Atbilstoši – dažādos krodziņos.

Citos vakaros pēc nodarbībām ķēros pie to mācību materiālu tulkošanas, kurus  pavisam noteikti iespējami īsākā laikā vajadzētu ieviest Kājnieku mācību centra darbā. Tas gan nenozīmēja, ka vakari pagāja četrās sienās.

Lai arī militārajā bāzē praktiski nebija kur iet, jo aiz stiepļu žoga vien golfa laukums bija redzams, pēc vakariņām labprāt uzkavējos virsnieku restorāna (kā viņi paši to sauca) bārā nogaršojot kausu alus. Daudziem nepazīstamais (mans) formas tērps mudināja britu virsniekus uzsākt sarunu par dažādām tēmām. Iesākot ar to, no kurienes esmu un ko es daru Lielbritānijā. Sarunas neformālā gaisotnē man vienmēr ir likušās šādu kursu interesantākā daļa.

Pēc tam, kad biju atgriezies Latvijā, pēc vienas vai divām nedēļām Cēsīs Kājnieku mācību centrā ieradās Liebritānijas militārais atašejs. Viņu interesēja gan kā notiek apmācības process mācību centrā, gan arī kā man noderējis mācību kurss Lielbritānijā.

Kā daļu no savas atbildes parādījām viņam uz latviešu valodu pārtulkotos britu kursa materiālus, kā arī pašu mācību dokumentus, kuri bija sastādīti pēc tajā kursā mācītā. Cik varēja manīt, tad redzētais atašeju pārsteidza.

Pie viena ieminējos, ka kurss, kuru es apmeklēju, ir tikai viena trešā daļa no pilnā apmācības cikla. Un būtu vērtīgi apgūt arī atlikušās divas trešdaļas. Tiku uzklausīts klusējot.

Tādēļ jo lielāks bija mana priekšnieka un mans pārsteigums tad, kad vēl pēc dažām nedēļām Kājnieku mācību centrā saņēmām faksa ziņojumu no Lielbritānijas vēstniecības, kurā norādīti manis interesējošā mācību kursa vairāki datumi. Lai pats izvēlos piemērotāko. Priekšā bija vēls viens brauciens uz nu jau zināmo vietu.

 Citi raksti par šo tēmu:

 Pirmais brauciens uz skolu Anglijā

Mana pirmā iepazīšanās ar Militārās Apmācības Sistēmu

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
instagramby feather

You may also like...