Nekas jau pa lielam nemainās, tikai laiks un darbojošās personas. Kādā sakarā to saku? Internetā lasīju kādu jaunas sievietes ierakstu par to, ka viņa uzsākusi rezerves karavīra apmācības kursu un par saviem piedzīvojumiem pastāstīs arī citiem. Kāda bija reakcija uz šo ierakstu?
Vispirms aizrādījums par to, ka viņai esot jāiemācās nesāt formas tērpu tā, kā to nosaka reglaments (nebija aizpogāta virsjaka līdz pašai apkaklei). Par armijā notiekošo drīkstot rakstīt tikai sabiedrisko attiecību speciālisti. Viss pārējais esot slepena informācija. Viņas ieraksti būšot politiskas popularitātes celšanai, jo, cik noprotu, viņa simpatizē ne pašreiz valdībā esošai partijai. Un apmēram kaut kas līdzīgs tādā pašā garā.
Es pat apstulbu lasot komentārus. Tā vietā, lai atbalstītu vēl vienu cilvēku, kurš izvēlējies savā brīvajā laikā apgūt zināšanas un prasmes, lai vajadzības gadījumā aizstāvētu savu valsti, lai iedrošinātu arī citus rīkoties līdzīgi – izvēlas kritizēt un noniecināt. Vēl vairāk – daži no kritizētājiem paši iepriekš bijuši profesionālā dienesta virsnieki vai pašreiz ir zemessargi.
Varbūt es spriežu vecmodīgi un galīgi nepareizi, bet mums, manuprāt, vajadzētu priecāties par katru cilvēku, kurš vēlas aizstāvēt šo valsti, neatkarīgi no piederības (vai simpātijām) kādai no partijām, neatkarīgi no tautības un dzimtās valodas, ādas krāsas un ticības.
Ko es domāju virsrakstā sakot, ka nekas jau nemainās? Pagājušā gadsimta (uij, cik seni skan) deviņdesmito gadu otrajā pusē sāku dienesta gaitas NBS štābā. Sākumā nesapratu kādēļ, bet augstākā priekšniecība pie manis bieži “pāradresēja” personas, kurām nepatika šis un tas tā brīža bruņotajos spēkos.
Visi šie cilvēki paši bijuši jau Latvijas bruņoto spēku virsnieki. Daži vēl ar padomju laiku “stāžu”. Bet visiem kopīgs viens – dažādi aizrādījumi par notiekošo bruņotajos spēkos un ieteikumi, kas pavisam noteikti jāmaina. Sākot ar to, ka Goda sardze ne tā apģērbta līdz tam, ka pie Štāba bataljona teritorijas vārtiem stāvošie sargi “neatdod godu” garām ejošajiem atvaļinātiem Latvijas armijas virsniekiem. Citus gadījumus es pat nepieminēšu.
Atrodi nu piemērotos vārdus, lai šiem kungiem pacietīgi un iecietīgi skaidrotu, ka bruņotajos spēkos, salīdzinot ar “viņu laikiem” viss strauji mainās un tas, ko viņi iesaka (pat pieprasa) jau atzīts par novecojušu un nevajadzīgu. Sarunās ar šiem kungiem nopratu, kādēļ viņi nonāca pie manis. Daži no viņiem kādu brīdi bijuši priekšnieki maniem tā brīža priekšniekiem. Pavisam prom nesūtīsi bijušo “bosu”, bet lai iet parunā ar kādu “jauniņo no malas”, tas ir – mani.
Tomēr nobeigumā doma ir viena: katram savs laiks savā vietā. Ja mūsu laiks konkrētā vietā (amatā) ir beidzies, beigsim kritizēt un “gudri mācīt” tos, kuri dara to darbu pēc mums. Viss tik ātri mainās, arī apstākļi un nosacījumi, kādēļ tiek pieņemts tāds vai citāds lēmums. Arī tāds, kāds mums liekas nepareizs. Tomēr, lai arī laiki mainās, taču vēlme kritizēt un mācīt citus, pēc savas novecojušās “mērauklas” – palikusi nemainīga.
…
Views: 191
