Aizvadītās vasaras izskaņā devos braucienā pa kaimiņu zemes Lietuvas ziemeļrietumu daļu netālu no Palangas. Lietuvieši paši saka, ka tas ir viens no rajoniem, kas ļoti bagāts ar akmeņiem. Par to es pārliecinājos arī pats gan apmeklējot šajā reģionā esošo Japāņu dārzu (Japoniškas Sodas), gan arī Akmeņu muzeju – parku Mosēdā, kā arī tajā pašā pilsētā esošo privāto Vaclovas Intas māju – akmeņu dārzu – muzeju.
Šoreiz kārta pienākusi kādai citai interesantai un savdabīgai vietai tajā pašā reģionā – Orvidu viensēta (Orvydu Sodyba) – akmeņkaļu muzejs. Tas atrodas vien pāris kilometru attālumā no pilsētas Salantai. Braucot pa ceļu Nr.169 Plunges virzienā, pavisam drīz aiz Salantai pēdējām mājām ceļa labajā pusē redzams neliels ciems Gargždele. Bet ceļa pretējā pusē plašā, klajā laukā redzams liels koku puduris.
Nogriežoties uz šo koku puduri, kur arī atrodas Orvīdu viensēta – muzejs, pirmais “acīs krītošais” objekts – stāvvietas malā uz zemes vaļņa novietotais padomju tanks. Tā vēsturi – kādēļ tas tur atrodas, neesmu noskaidrojis.
Šī savdabīgā akmeņkaļu muzeja dibinātājs ir Vilius Orvidas, lietuviešu tautas mākslinieks un akmeņkalis. Akmeņkaļa prasmes viņš mācījies no sava tēva Kazys Orvidas.
Pēc atgriešanās no obligātā dienesta Padomju Armijā, Vilius palīdzēja tēvam darbā ar akmeņiem, kas bija paredzēti būvdarbiem saimniecībā. Vienlaikus daļu no akmeņiem viņš sāka mākslinieciski apstrādāt, kā arī veda uz viensētu visādus cilvēku nelietotus un pamestus priekšmetus no tuvākas un tālākas apkārtnes, kas intensīvas lauksaimniecības darbu rezultātā būtu iznīcināti vai arī nonākuši citā vietā. Starp atvestajiem priekšmetiem bija arī dažādi akmenī veidoti darbi vai to saglabājušās daļas.
Tā starp viensētā apskatei izliktajiem eksponātiem var redzēt ne tikai paša akmeņkaļa darbus, bet arī priekšmetus ar dažādām astroloģiskām zīmēm un simboliem, kas norāda piederību atšķirīgām reliģijām – katolicismam, pagānismam un budismam.
Staigājot par Orvīdu viensētas – muzeja celiņiem, jābūt ļoti uzmanīgam vērotājam, jo, ja daudzu objektu formas vai arī raksti un zīmes ir labi pamanāmas, tad var “palaist garām” tās smalkās, reizēm pat gaisīgās līnijas, ar kurām kāds šķietami vienkāršs koka stumbra gabals vai akmens šķautne ir kļuvusi par izteiksmīgu cilvēka figūru vai cilvēka sejas daļu.
Ja Orvīdu viensētu apmeklējat kopā ar bērniem, tad viņiem noteikti patiks tā ekspozīcijas daļa, kas paslēpusies starp lieliem akmens bluķiem zem veciem, resniem kokiem, kur pat saules gaisma iespraucas ar grūtībām. Ir tāda sajūta, ka esam nonākuši kādā pazemes valstībā, kāda tiek aprakstīta pasakās vai rādīta bērnu filmās. To var novērtēt tikai pašiem tur esot, pustumsā starp dažādām kokā veidotām figūrām.
Man gan pašam radās tāds iespaids, ka šis nav no tiem “gaišajiem” mākslas darbu muzejiem, kādi ir daudzi citi. Ne tikai tādēļ, ka lielākā daļa darbu veidoti akmenī. Nē. Iepriekš šo viensētu ir apmeklējuši ne tikai mākslas darbu skatītāji, bet arī cilvēki ar grūtiem likteņiem. Te ieradušies un pat kādu laiku dzīvojuši tie, kurus reizēm sauc arī par “dzīves atstumtajiem”. Ekspozīcijas veidošanā ieguldīts arī viņu darbs.
Katrā ziņā Orvīdu viensēta – akmeņkaļu muzejs (Orvydu Sodyba) ir viena no tām vietām, ko iesaku apmeklēt ja esat Lietuvā, netālu no Palangas, Plunges vai Salantai. Atliciniet laiku nesteidzīgai pastaigai un uzmanīgai vērošanai.
…
Visits: 274
