Vasara ir laiks, kad ceļojam, svinam, zaudējam un atrodam. Reizēm gadās, kad atrod agrāk nekā nozaudē. Tā notika kādā vasarā pirms dažiem gadiem.
Darba dienas jau pirmajās minūtēs pašvaldības policijā atskanēja telefona zvans. Pieredze saka, ja zvana tik agri, tad lieta pavisam nopietna.
Par laimi pieredze kļūdījās. Šajā reizē. Tomēr risināmais jautājums bija diezgan svarīgs. Zvanīja kolēģi, pašvaldības policisti no Latvijas tālas malas. Viņiem no rīta kāds cilvēks atdevis atrastu maku ar naudu un dokumentiem. Pēc dokumentiem secinājuši, ka īpašnieks Modris dzīvo mūsu novadā. Lūdza, lai paziņa, ka viņa maks ir atrasts un kur to var saņemt.
Neviens no mums, kas tajā rītā strādājām, tādu Modri nezinājām. Ko tādos gadījumos dara? Pareizi, “zvans draugam”. Pareizāk sakot, zvanījām kolēģim, kurš par lielāko daļu no novada iedzīvotājiem zina visu. Labi, nu ne visu, bet daudz, jo pats dzīvo novadā kopš dzimšanas.
Kolēģis, protams bija pārsteigts par mūsu zvanu. Domāja, kāda ārkārtas situācija un jāpošas uz darbu. Par laimi viņš ne tikai zināja vajadzīgo Modri, bet pat pateica, kur viņš dzīvo.
Aizbraucām uz norādīto māju, bet Modri nesastapām. Vecāki teica, ka viņš aizbraucis pie sava drauga uz to tālo Latvijas malu. Mēģināja sazvanīt, bet klausulē vien atbilde, ka Modris patreiz “ārpus zonas”. Toties viņi zināja, kā sauc šo Modra tālo draugu.
Tādas ziņas arī nodevām saviem kolēģiem, kuri pateicās par mūsu pūlēm. Pēc pāris stundām no viņiem saņēmām vēsti, ka Modra “tālais” draugs esot atrasts (diezgan labi zināma persona). Izdevies atrast arī pašu dokumentu maka īpašnieku Modri, kurš pēc nakts uzdzīves vēl saldi gulējis un vēl nemaz nav zinājis, ka pazaudējis savu maku. Tā nu sanāca, ka zaudētā manta atradās ātrāk, nekā tā bija formāli pazudusi.
Labs tas darbiņš kas labi un ātri padarīts. Un tādi gadījumi deva gandarījumu kopumā ne visai patīkamajā policijas darbā.
…
Views: 124
