Cietā valūta pagājušā gadsimta krīzes laikos

Pārcilājot attālākā plauktā noliktu kārbu no tās izkrita tumši zila cigarešu paciņa KOSMOSS. Lai gan esmu nesmēķētājs, tomēr bija laiks, kad cigaretes krāju pakām vien. Un šī KOSMOSA paciņa kā atgādinājums no pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma vai arī tuvu tam laikam.

Tas bija laiks, kad daudzas ikdienā nepieciešamās lietas varēja iegādāties tikai ierobežotā daudzumā, uz taloniem. Piemēram, talonus uz cigaretēm izsniedza visiem, neatkarīgi no tā – smēķēja vai nē. Tad nu nesmēķētāji arī iegādājās cigaretes, lai vēlāk tās pārdotu smēķētājiem vai arī izmantotu kā sava veida “cietu valūtu” norēķinoties par dažādām precēm vai pakalpojumiem. Piemēram, laukos ar cigaretēm varēja samaksāt traktoristam par vagu izdzīšanu mazdārziņā.

Iespējams, ka tajā laikā vietējā veikalā mani uzskatīja par lielu smēķētāju, jo cigaretes pirku gandrīz vai katru dienu. Tā kā strādāju arodskolā (Jāņmuižas Lauku profesionāli tehniskā vidusskola), manas audzēknes bija nepilngadīgas jaunkundzes, tad viņas lūdza mani savā vietā pirkt cigaretes par piešķirtajiem taloniem, lai vēlāk tās vestu uz mājām savējiem – vecākiem, radiem, paziņām. Vismaz man tā viņas teica.  

Tajā laikā tikai ierobežotā daudzumā varēja nopirkt arī dažus pārtikas produktus. Ar to es nedomāju ierobežotu iepakojumu skaitu, bet iespēju tos vispār nopirkt. Te vietā būtu cits piemērs – skābais krējums.

Vietējā veikala vadītāja katru dienu zināja, cik pudeļu skābā krējuma piegādās veikalam. Viņai bija savs “īpaši pietuvināto” personu saraksts, kuriem tad tika pa pudelei skābā krējuma. Bet reiz kravas automašīnas šoferis, kurš pieveda preci veikalam, veikala vadītājai noskaitīja naudu jo, rau, pāris pudeļu skābā krējuma šoreiz viņš esot nopircis pats savai ģimenei. Kas tas bija par traci jo, kā nu nē, pāris bodnieces draudzenēm nu vajadzēja palikt bez cerētā (apsolītā) krējuma.

Izmanīgu cilvēku nav trūcis nevienos laikos. Arī tad, pagājušajā gadsimtā manis aprakstītajos gados. Lai nopirktu dažas dārgākas preces, vajadzēja pierakstīties rindā un pacietīgi gaidīt. Vai nu dažus mēnešus, vai arī dažus gadus.  Kādu dienu saņēmu paziņojumu, ka man pienākusi rinda ar iespēju iegādāties krāsu televizoru, kas tajā laikā bija liels retums.

Šāds paziņojums mani pārsteidza,  jo nekādā rindā nebiju pieteicies. Tomēr, ja tāda iespēja ir pienākusi – jāizmanto. Nācās nedaudz aizņemties naudu, bet vakarā krāsu televizors jau bija manā dzīvoklī goda vietā.

Pēc pāris nedēļām pie manis pienāca kāda vietējās sabiedrības “augstāka slāņa” dāma un klusi teica, lai es nebrīnoties, ja saņemšot paziņojumu par krāsu televizoru, bet to paziņojumu lai atdodot viņai. Redzējusi sarakstus, ka mūsu daudzbērnu ģimene nav iestājusies rindā uz TV, viņa to izdarījusi “uz mana vārda”.

Iespējami mierīgi teicu, ka es noteikti nebrīnīšos par tādu paziņojumu, jo jau divas nedēļas kā mājās skatos jauno krāsu TV. Kā izmainījās kundzes sejas izteiksme un krāsa! Izrādījās, ka šādā ceļā viņa tikusi gan pie vairākiem krāsu TV, gan tajā laikā grūtāk nopērkamām mēbelēm (sekcijām) un vēlāk pārdevusi pa lielāku naudu tālāk. Bizness paliek bizness.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
instagramby feather

You may also like...