Nesen, rāmi pastaigājoties pa pludmali, nonācu interesantās situācijās, kas man atgādināja kādu vecu joku. Vēl no padomju laikiem.
Maskavā, kādas rūpnīcas direktora kabineta priekštelpā sekretāres “uzraudzībā” sēž neliela japāņu, potenciālo sadarbības partneru, delegācija. No direktora kabineta cauri durvīm dzirdama skaļa balss, kas brīžiem pieklust, tad atkal brāžas kā orkāns.
Japāņi sava starpā par kaut klusi sarunājas un tad viens no viņiem lauzītā krievu valodā jautā sekretārei: “Varbūt mēs esam atnākuši nelaikā? Direktora kungs šodien ļoti dusmīgs.”
Sekretāre pasmaida: “Ko jūs. Direktors tūlīt beigs runāt ar kolēģi Ļeņingradā un tad tiksies ar jums.”
Japāņa sejā neviltots izbrīns: “Direktora kungam ērtāk būtu kolēģim piezvanīt pa telefonu? Citādi tā var balsi sabojāt”.
Bet nu atpakaļ pie mūsdienām jau pieminētajā pludmalē. Uz brīdi biju piestājis gabaliņu no apaļīgas, cienījama pensijas vecuma kundzes, kura stāvēja ūdens malā, skatījās uz gaiši pelēko, šodien gludo jūru un kādam stāstīja par to, kā “nolikusi pie vietas” tos nekaunīgos remontstrādniekus, kuri sākuši remontēt kundzes vannas istabu: “Iedomājies tik, viņi pa nedēļu tikai izņēmuši vannu, noplēsuši vecās flīzes no sienām, bet jau zvana un prasa, lai maksājot viņiem avansu! Kas, viņi galīgi prātā jukuši! Es viņiem tā arī pateicu, kad pabeigsiet darbu, tad arī maksāšu. Vēl mēģināja tur kaut ko svepstēt, bet es nepiekāpos. Noskaldīju – kā es teicu, tā arī būs! Un noliku klausuli. Vairs neatbildu viņiem”.
Tā ne tikai man, bet arī vēl vairākiem apkārtējiem tapa skaidrs, kā jārisina jautājumi ar remontstrādniekiem, kad viņi prasa avansu par vēl nepabeigtu darbu.
Tikmēr no glābšanas stacijas puses ar savu problēmu tuvojās kungs, tā ap gadiem 50. Mugurā tumši zila jaka ar kapuci, zem tās balts džemperis. Augstu virs pieres, uz īsiem, tumšiem matiem atbīdītas saules brilles. Viena roka uz pleca turēja pelēkas sporta somas abas siksnas, bet otrā rokā sejas augstumā mobilais telefons. Sejā atspoguļojās neizpratne un neapmierinātība. Par kādu klāt neesošu sievieti:
“Es viņai prasu, kad viņa ies pie friziera. Bet viņa saka, ka nezinot. Nu kā sieviete var nezināt tādas lietas! Man tas ir noteikti jāzina, jo, kad viņa iet, tad arī es ietu. Viņa jau parasti tad ne tikai frizūru taisa, bet arī nagus un vēl visu ko. Pēc tam viņa grib visur kur braukt. Bet man jāzina, kad viņu vajadzēs vest. A viņa nekā nesaka.
Es tagad nezinu, kad viņa kaut kur ies. Un kad es varētu pie Geņķas aizbraukt. Iedomājies, neesmu pie viņa bijis trīs gadus. Viņš prasa, kad braukšu, bet tā arī nevaru pateikt, kad pie viņa tikšu. Jo viņa, bļ*n, nezina, kad ies pie friziera”.
Ejot tālāk atcerējos par kādu, pirms neilga laika, lasītu interviju ar ukraiņu ģimeni, kura vairākus mēnešus dzīvo Latvijā. Šajā laikā viņi tieši no latviešiem “pārņēmuši” vairākus paradumus. Divi no tiem esot šādi:
Pirmais. Būt pacietīgiem. Ja vajag, var arī nedaudz pagaidīt rindā. Ko nekad neesot darījuši mājās, jo centušies vismaz kādam “tikt priekšā”.
Otrais. Pa telefonu runāt tā (klusi), lai apkārtējie neuzzinātu par runātāju problēmām vai privātās dzīves notikumiem.
…
Visits: 60
