Laika mašīnā 40 pret 20

pensionars-pludmaleVai esi kādreiz iedomājies, kā tas būtu – vēlreiz atgriezties 20 gadu vecumā? Kas mainītos, salīdzinot ar pašreizējo dzīves posmu? Seja starojoša un mazāk krunciņu sejā? Vairāk matu uz galvas? Slaidāks augums un „darba tulzna” neveltos pāri bikšu siksnai? Par tādu iespēju runājot, daudzi saka, ka zinātu, ko un kā darītu savādāk. Bet tikai ar vienu nosacījumu, ja būtu iespējams līdzi paņemt visā līdzšinējā dzīvē uzkrāto pieredzi. Bez pieredzes atkal nāktos „kāpt uz grābekļiem”, kļūdīties un cepties par savām pirmajām neveiksmēm. Tagad, pārdesmit gadu vēlāk, esam ne tikai kļuvuši vecāki, bet arī vairāk pieredzējuši.

Nesen lasīju interesantu salīdzinājumu par to, kā pasauli uztver divdesmit gadīgie, salīdzinot ar, piemēram, četrdesmitgadīgajiem.

Laiks

Divdesmit gadu vecums ir tas brīdis, kad aiz muguras vidējā mācību iestāde. Tikts tālāk no vecāku ikdienas kontroles un sākusies „īstā dzīve”. Cits paguvis kādu gadu pastudēt augstskolā, bet cits – jau sācis pats pelnīt. Tas ir laiks, kad liekas, ka viss mūžs vēl ir priekšā un dzīve ir bezgalīga. Sarodas paziņas, kuru lokā laiks paiet jautri un ātri. Tomēr tad vēl neapzinās, ka laiks iztek pārāk ātri un neatgriezeniski. Liekas, kas tur daudz, ja kaut ko neizdarīšu šodien – gan jau pagūšu rīt vai aizparīt.

Četrdesmit gadu vecumā pienāk brīdis, kad cilvēks brīnās – kur tas laiks tik ātri aizskrējis? Liekas, pavisam nesen tikai sākta sava patstāvīgā dzīve. Tad arī sāk vērtēt, ko dzīvē iespēts izdarīt un, cik daudz laika iztērēts pavisam tukšās izpriecās.




Pēc četrdesmit cilvēks sāk apzināties sava atlikušā laika limitu un to tērē gudrāk. Tad vēl pāragri sākt kalkulēt sava mūža atlikušo gadu skaitu, tomēr biežāk uzstāda konkrētus mērķus gan darbā, gan arī savā privātā dzīvē un cenšas tos sasniegt. Tajos brīžos, kad nestrādā, daudz vairāk laika pavada ar savu ģimeni un patiesi tuviem draugiem. Laikam radusies pavisam cita vērtība.

Ģeniālas idejas       

Jaunība ir tas laiks, kad katra ideja liekas kā ģeniāls jaunatklājums. Tas nav nekāds pārsteigums, ka studentu kopmītnes ir atzītas par vietām, kur dzimst visvairāk ideju. Pat vairāk par biznesa inkubatoriem un zinātniski pētnieciskiem institūtiem. Tās ir tik dažādas, radikālas un neatliekami īstenojamas.

Tikai bieži šo ideju ceļā nostājas visādi birokrāti, ierēdņi un citi pavisam nesaprotoši cilvēki, līdz lielākā daļa šo ģeniālo ideju nomirst neīstenotas. Un rodas divdesmitgadnieka naids uz nesaprotošo pasauli.

Te vietā teiciens, ka „jebkura ģeniāla ideja ir mazāk vērta pa papīru, uz kura tā ir uzrakstīta”. Tādēļ nonākot (izaugot) līdz četrdesmit gadiem ir skaidrs, ka ar ģeniālu ideju vien nepietiek. Lai īstenotu kaut nelielu daļu no tām, jānosaka konkrēti mērķi, jāsastāda reāls rīcības plāns, jāorganizē un jāvada sastādītā plāna īstenošana. To var panākt ar zināšanām un gados iekrātu pieredzi, kuras pietrūkst divdesmit gados, kad liekas – visa stulbā pasaule liek kāju priekšā spožās idejas īstenošanai.

Stulbais boss Tavs labākais skolotājs

Jaunie cilvēki savās kompānijās daudz runā par savu darbu, par neprasmīgiem priekšniekiem, kuri neprot vadīt uzņēmumu, bet piekasās par sīkumiem, liek darīt darbus, kurus var izdarīt arī kāds cits. Un vispār reizēm dod pavisam nesaprotamus rīkojumus. Esmu pat dzirdējis, ka jaunais cilvēks aizgājis no darba tikai tādēļ, ka padarītais darbs neesot paticis priekšniekam un nācies to pārstrādāt. Sak, lai meklē citu muļķi.

Lai cik dīvaini tas arī neliktos, turpretī daudziem četrdesmitgadīgiem savi pirmie vai prasīgie priekšnieki asociējas ar pozitīvām atmiņām – iemācījuši darbu vienmēr veikt kvalitatīvi, apzināt savas prasmes un spējas, kā arī reizēm spieduši uzdrošināties apgūt ko jaunu, ārpus tiešiem darba pienākumiem, kas bijis panākumu pamatā turpmākajos gados.

Šajā ziņā man atmiņā palicis mans priekšnieks. Pēc kāda kopīga saviesīga vakara nākošajā rītā bija jāatrāda iepriekš uzliktā darba rezultāts. Viens no kolēģiem mēģināja „klauvēt” pie priekšnieka apziņas, jo, rau, visi taču kopā vakar sēdējām. Man vienmēr prātā palikusi priekšnieka atbilde: „Kad vakar atvadījāmies, tu uzreiz gāji gulēt, bet es vispirms pabeidzu kopējā darba savu daļu un tikai tad gāju gulēt. Jāprot plānot savu darbu sadalīt prioritātes”.

Nauda

Personīgi nezinu neviena cilvēka, kurš apgalvotu, ka viņam ir pietiekoši daudz naudas. Divdesmit gados šķiet, ka ir daudz laika tam, ko sauc par dzīvi, bet nekad nav pietiekoši daudz naudas. Tādēļ algas lielums pārsvarā gadījumos ir galvenais darba izvēles kritērijs. Tajā brīdī pat netiek domāts par to, vai patiks darīt vienu un to pašu katru dienu atkal un atkal. Kritiski netiek vērtēta arī paša kvalifikācija un pieredze, vai tās trūkums darbu nepārvērtīs mocībās. Galvenais – algas lielums. Gan kā iespēja apmierināt kaut noteiktu daļu no savām vajadzībām, gan arī kā savas pašapziņas mēraukla savu paziņu un draugu sabiedrībā.

Četrdesmit gadu vecumā naudas ir nedaudz vairāk, jo lielāka kvalifikācija un pieredze, līdz ar to lielāka iespēja strādāt labāk atalgotu darbu nekā pārdesmit gadu atpakaļ. Dažs vairs nestrādā algotu darbu, bet jau pats dod darbu citiem.

Var teikt, ka cilvēka dzīvē naudas ir kļuvis vairāk, bet laika paliek daudz mazāk. Laiks reizēm kļūst vērtīgāks par naudu, tādēļ daudzi cilvēki šajā vecumā liekāku vērību pievērš tam, kas dod patiesu gandarījumu uzreiz, tagad. Ne kaut kad vēlāk. Parādās jauni, interesanti brīvā laika pavadīšanas veidi kopā ar ģimeni vai draugiem. Piemēram, ceļošana vai arī ekstrēmāki sporta veidi, kurus vēlas izmēģināt tad, kad iespējams apvienot finansiālās iespējas ar savu veselību.

Mazāk stresa, vairāk baudas

Kā jau pieminēju sākumā, divdesmit gadu vecumā cilvēks ir bez pieredzes un katra jauna situācija privātā dzīvē vai darbā ir nezināma un nedaudz pat biedējoša. Daudzi ar nepazīstamo situāciju saistīto stresu cenšas slēpt aiz ārējas bravūras, reizēm pat agresīvas uzvedības, kaut arī iekšēji viņi ir apjukuši. Līdz ar to jauniem cilvēkiem katrs neparedzēts pārdzīvojums savā veidā mazina baudu, ko spēj dot dzīve.

Četrdesmitgadnieks dažādās sarežģītās situācijās, iespējams, jau pabijis neskaitāmas reizes. Tādēļ zina, kā rīkoties, lai kontrolētu notikumu gaitu, un problēmu risina ar daudz „vēsāku prātu” nekā to darītu pirms divdesmit gadiem. Arī man pašam ir bijusi iepriekš neparedzēta situācija, kuru vajadzēja risināt uzreiz un uz vietas. Augsta līmeņa starptautiskās sanāksmes sākumā mans priekšnieks paziņoja, ka Latvijas puses viedokli prezentēšu es. Iepriekš ne ar zilbi mani par to nebrīdinot. Šoks. Izkūlos no situācijas kā nu pratu. Bet kopš tās reizes negaidītās situācijās sevi mierinu, ka izeja ir vienmēr. Un viss ir pārdzīvojams.

Četrdesmit gadu vecumā cilvēks jau zina, ka, lai kāds arī nebūtu darbs un dzīve kopā ņemot, tomēr problēmas neseko cieši viena aiz otras. Starplaikus starp tām izmanto, lai savus darba pienākumus veiktu mierīgā, relaksētā gaisotnē. Varbūt tādēļ ir radies teiciens: „nekreņķējies par šo problēmu, nāks cita un šo aizmirsīsi”. Tāpat ir cita attieksme arī pret pašu faktu, ka ir darbs, ka atrodas kolektīvā starp cilvēkiem un to iespējams izmantot kā līdzekli arī savu mērķu sasniegšanai. Vai nu kā pakāpienu pašreizējā karjerā, vai arī kā pagaidu balstu lūkojoties pēc citām iespējām.

Kopsavilkums

Jaunie pret vecajiem? Vai arī kas vecajiem ir, bet jaunajiem nav?

Četrdesmitgadīgajiem ir dzīves pieredze plus gadu gaitā iegūtās zināšanas, līdz ar to visu, kas viņiem pieejams, izmanto pārdomāti un racionāli. Daļa jau apzinās, ka tuvu (iespējams) savas dzīves augstākais punkts un jābauda mirkli.

Divdesmitgadnieki ir kā baltas lapas, kuri neļauj citiem tur atstāt savu pieredzi un padomus. Visu grib uzreiz un tagad, ar mazām pūlēm. Nākas „aplauzties”, jo vēl nezina, ka dzīvē eksistē arī lietu (procesu) noteikta kārtība, kuru nāksies ievērot lai dabūtu cauri lielāko daļu savu vēlmju.

Tādēļ četrdesmitgadnieki biežāk piemin savu pieredzi, ne naudu, ko ņemtu līdzi laika mašīnā ceļā uz divdesmit gadu vecu pagātni.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...