Laikā, kad uz rīta pusi vissaldākais miegs, atskan telefona zvans. Īsti nepamodies klausos, ko Jānis man stāsta par televīzijas torni Viļņā, tankiem un mītiņu Rīgā šodien. Izbraukšana pavisam drīz, lai taisoties.
Ikarusā sakāpušie braucēji satraukti pusbalsī pārspriež, ko katrs dzirdējis par notikumiem pie televīzijas torņa Viļņā. Un vēl runā, ka uz Rīgu varot būt bloķēti ceļi, lai no lauku rajoniem cilvēki nevarētu tikt uz mītiņu. Tādas runas „iekšā” pamodina dīvainas skudriņas – tomēr nebraucam uz Rīgas veikaliem un visi mūs tur negaida. Tomēr tiek nolemts braukt pa taisnāko ceļu – Vidzemes šoseju.
Pirmais satraukums pirms Sēnītes. Ceļa malā sniegos guļ vīrietis bez pirmajā brīdī pamanāmām dzīvības pazīmēm. Pieklust braucēju sarunas un visi saplok pie logiem. Daži vīri izkāpj un tuvojas gulošajam. Pieceļ un zem padusēm velk uz autobusu. Vīrs pārdzēries un pārsalis. Viņu aizved tos pāris kilometrus un „izsēdina” (izkrauj) Sēnītes kulinārijas veikala priekštelpā. Vismaz siltumā un cilvēku acu priekšā.
Rīgā cilvēku tūkstoši klausās runas un vēro armijas helikopteri ar sarkano zvaigzni riņķojam pār galvām. Sarkanbaltsarkanie karogi – neskaitāmi, visdažādākajās sarkano toņu nokrāsās. Sākot ar gaiši sarkanu līdz biešu nokrāsai. Apkārtējie ar klusu atzinību (skaudību) skatās uz mūsējo – īsto, no smalklvilnas, pat ar nelieliem kožu caurumiem. Nezin kur Indulis to glabājis visus šos gadus.
Mītiņš galā. Sakāpjam autobusā prombraukšanai, un tad Jānis saka – jāpaliek. Vēl nekas skaidri nav zināms, ko darīsim, bet jāpaliek. Sievietes un tie, kuri patiešām nevar palikt – sakāpj citā, mazajā autobusā uz aizbrauc. Paliekam Rīgā.
Mūs norīko apsargāt Ministru Padomes ēku no otras puses – ja pareizi atceros – P.Stučas ielas puses. Ar ko aizsargāt ieeju ēkā? Plikām rokām? Ikarusu iebrauc zālājā ar priekšu pret ēkas sienu ieejas vienā pusē, otrā pusē tāpat iekārtojas cits autobuss, bet aizmuguri šķērsām piesedz slēgtā „fūre”- refrižerators.
Iekārtojušies esam – pirmie dodas izlūkos, kas notiek ēkas pretējā pusē un pie Ļeņina pieminekļa. Uz Ļeņina ielas pie Ministru Padomes galvenā ieejas novietotas kravas automašīnas, simtiem cilvēku, ugunskuri un žurnālisti. Fotografē, filmē un intervē. Parādās pirmie iedzīvotāji ar karstu tēju un pīrādziņiem.
Pēc laika, kad esmu savā pusē – pie mūsu Ikarusa uz Stučkas ielas, pienāk kāda kundzīte gados, sasit plaukstas un saka: Nezināju, ka te arī cilvēki. Visus pīrādziņus un tēju atdevu tiem, ēkas priekšpusē. Tad uz mirkli ienāca prātā doma – arī šādā situācijā daži cenšas izsist labumu – grozīties tur, kur žurnālisti un mēdiju uzmanība, jo tās trīs pieminētās mašīnas gandrīz visu nakti bija šķērslis pret sliktajiem Ministru Padomes otrā pusē.
Vieglāk ap sirdi palika tad, kad nakts otrajā pusē uz Stučkas ielas naktsguļā paliek trolejbusi. Apstājas cieši viens pie otra, nolaiž stangas un veido ciešu šķērsli ēkas šajā pusē. Vēl pēc dažām stundām cauro snaudu pārtrauc skaļš tehnikas troksnis. Pirmajā brīdī prātā ienāk doma – vai armija nebrauc uzbrukumā? Tomēr nē – tā smagā lauksaimniecības tehnika no pieRīgas saimniecībām – savā gaitā brauc K-700 un T-150 riteņtraktori, bet uz treileriem ved kāpurķēžu traktorus, kurus nokrauj ielas malā. Sakas 1991.gada Barikāžu laiks.
Pirmā nakts paiet starp satraukumu neziņā par to, kas notiks tālāk, un vēlmi pagulēt, jo bijis agrs rīts un nogurums dara savu. Visa diena pagājusi uz kājām un arī nakts paiet pusnemaņā pēc kārtas snaužot autobusa sēdeklī un staigājot ap Ministru Padomes ēku. Labi, ka nav auksts, tikai pavisam nedaudz zem nulles.
Nākošās dienas rīts. Rodas vēlme paskatīties, kas notiek citviet Rīgā. Tuvākā zināmā karstā vieta – Vecrīga, Doma laukums, Augstākās Padomes ēka. Pa Vecrīgas ielām tuvojoties Augstākās Padomes ēkai redzu sev priekšā ejam Padomju Armijas virsnieku. Rokā melns portfelis, galva nodurta, laikam lai nebūtu jāredz daudzos cilvēkus ielās, ātrs solis. Sagadās, ka ejam vienā virzienā un tādēļ redzu mirkli, kuru grūti aizmirst.
Augstākās Padomes tuvumā virsnieks nogriežas kādā šaurā ieliņā un spēji apstājas. Ceļš, pa kuru viņš brīvi gājis pirms pāris dienām, aizkrauts ar betona bluķu barikādi. Virsnieka sejā redzams izbrīns un apjukums. Viņš paskatās uz sāniem un izbrīns top vēl lielāks – kopā ar bārdas rugājiem apaugušiem cilvēkiem, pie uz bruģa sakurtā ugunskura sēž kāds cits virsnieks Padomju Armijas formas tērpā un par kaut ko diskutē. Atnācējs strauji pagriežas un ar nodurtu skatienu ātri dodas atceļā.
Visur tas pats. Šaurajās ieliņās barikādes no pieejamiem materiāliem un ļaužu pulciņi pie ugunskuriem. Ja arī izdodas atrast spraudziņu lai izkļūtu no Vecrīgas, tad tikt atpakaļ no Daugavas puses gandrīz neiespējami. Visiem viens un tas pats jautājums – kas būs tālāk? Vai tiešām uzbruks? Skaidras atbildes nav.
Liekas, laiks apstājies staigājot ap Ministru Padomi, pasildoties pie ugunskura un pūtinot kājas autobusā. Bet tad patīkams pārsteigums – silts ēdiens, kuru sarūpējušas kolēģes un atgādājušas pa gandrīz simts kilometru garu un nedrošu ceļu. Vienas, bez vīriešu pavadības, katru dienu – simts kilometru katrā virzienā. Kuram lielāka drosme vajadzīga – vīru tūkstošiem stāvot (guļot, sēžot) plecu pie pleca pilsētā, vai dažām sievietēm regulāri mērojot tālo ceļu vienām. Paldies viņām.
Kur kopā liels vīru skaits, nepaiet arī bez vīru izdarībām, ieskaitot dažādu grādīgo dzērienu degustēšanu. Satieku paziņu, kurš nav redzēts kopš obligātā dienesta laikiem Padomju Armijā. Viņam rokā tumša stikla pudele, uz kuras uzlīmēts rūtiņu papīra taisnstūris ar violetas krāsas zīmogu: Proizvodstvennoje objeģinenije piščevih produktov „Kavkaz”. Pirkts blakus kvartālā kā šņabis, bet izskats aizdomīgs – vai nav Interfrontes pirksts. Pienāk citi vīri un nomierina paziņu – tur tirgojoties jau otro dienu. Ja būtu slikta manta, tad to tirgotāji izjustu uz savas ādas tiešā nozīmē.
Kulminācijas diena. Vismaz tiem, kuri atrodas pie Ministru Padomes. Rīgā notiek Interfrontes atbalstītāju mītiņš, kura dalībnieki pēc tam nāks nolikt ziedus pie Ļeņina pieminekļa. Tepat, mums blakus. Palaikam pienāk ziņas par mītiņa norisi, par gājienu, kurš sācis virzīties mūsu virzienā. Barikāžu aizstāvji nostājušies uz Padomes ēkas kāpnēm, sakāpuši kravas automašīnu kravaskastēs un satraukti skatās vienā virzienā – uz Ļeņina ielu, pa kuru tuvojas gājiens. Pēc laika tam tūlīt, tūlīt vajadzētu parādīties … bet tā arī neatnāca. Kāds patiess atvieglojums. Pirmais vairāku dienu laikā.
Naktī izdodas saklausīt radioziņu krievu valodā, ka Latvijas pierobežā esošās Padomju Armijas vienības atteikušās ierasties Rīgā. Vēlāk (agri no rīta) to apstiprina arī latviešu valodā. Krievijā Jeļcins atbalsta cilvēkus uz barikādēm Rīgā. Vēl viena laba ziņa, bet galva joprojām cīnās ar bezgalīgo nogurumu un miega badu, kas krājas ar katru stundu un dienu. Tādēļ pieņemtais lēmums vest cilvēkus projām no barikādēm tiek uzņemts ar dubultu atvieglojumu – tātad, mēs savu panācām un situācija ir normalizējusies un varam atgriezties mājās.
Mājās skatos televīzijā Ivara Godmaņa uzstāšanos par to, ka barikādes Rīgas ielās ir savu paveikušas un situācija ir normalizējusies. Pēkšņi viņa runu pārtrauc prātam pilnīgi nepieņemama ziņa par to, ka Rīgas centrā notiek apšaudīšanās. Liekas, tas kāds pārpratums. Tad televizora ekrānā redzam asiņainu Krievijas populārās televīzijas pārraides VZGĻAD žurnālistu V.Brežņevu. Viņš ir pirmais, kurš stāsta par to, kas tad notiek Rīgā pie Iekšlietu ministrijas. Blakus uz galda viņa kolēģa asinīm notraipītā videokamera.
Reizēm domāju, ka tā varbūt bija labāk, ja pirmais šo ziņu pasniedza tieši Krievijas žurnālists, lai nerastos iemesls to nosaukt par latviešu provokāciju situācijas saasināšanai. Manuprāt, vispār pateicoties žurnālistiem un tehniskajiem darbiniekiem šī situācija pie Iekšlietu ministrijas beidzās salīdzinoši ātri, jo to, kas notika Rīgas ielās, tiešraidē rādīja lielā televīzijas kompānija CNN, to redzēja visa pasaule un nebija noslēpjams.
To, kādus lēmumus barikāžu laikā pieņēma Latvijas varas vīri, politiķi un citi aktīvisti, varam lasīt viņu atmiņās un dokumentos. Ar katru gadu šie raksti paliek biezāki un biezāki, nopelni – lielāki.
Bet tajās dienās tie cilvēki, kuri nedēļu pavadīja pie barikādēm Rīgas ielās, no tā visa maz ko zināja. Viņi nedomāja par tā brīža politiku un lēmumiem, par to, kas viņiem par to būs pēc tam – viņi vienkārši bija tur, kā kareivji ierakumos domājot par to kā pārlaist īslaicīgās grūtības un neērtības, ar pārliecību, ka viss labais vēl priekšā. Viņi ticēja un sekoja tiem, kas janvāra nakts melnumā vienkārši piezvanīja vai pieklauvēja durvīs un teica – jāiet, jābrauc!!!!
Visits: 65
[…] “…To, kādus lēmumus barikāžu laikā pieņēma Latvijas varas vīri, politiķi un citi aktī… […]