Bija man skaists nodoms šodien – sēdēt istabā pie galda, ar skatu laukā pa logu uz vēja raustītiem kokiem, pretējo namu jumtiem un krustu baznīcas torņa smailes galā. Un rakstīt par savu brīnišķīgo kaimiņu.
Tomēr tas bija tik nodoms, kam nebija lemts piepildīties. Daži telefona zvani un, lai arī dienas ievads izvērtās neparedzēti dinamisks, bet sanāca visai noderīgs. Rau, klāt jau pusdienlaiks. Pēc tā – arī nogurums no darba nakts maiņā.
Pamodos vien tad, kad aiz loga jau tumsa. Vairs nav iedomātā un iecerētā skata aiz loga, kam vajadzētu rosināt manu radošo domu gaitu. Taisnību sakot, tas viss iepriekš pieminētais tur ir joprojām, tikai aptīts ar tumsu. Vienīgi krusts baznīcas torņa smailē skaidri saskatāms. To izgaismo prožektori. Miglainā laikā liela krusta ēna pat saskatāma debesīs virs pilsētas.
Vēl ir apgaismes laternas ielas pretējā pusē. Lai neliktos, ka dzīvoju pavisam tumšā nostūrī, nedrīkst piemirst arī dažus attālāk stāvošas ēkas gaiši blāvos logu četrstūrus starp koku galotnēm.
Es gan neesmu pārliecināts par to, ka šī “ierobežotā” redzamība spētu pamodināt radošo domāšanu vismaz tādā līmenī, uz kādu biju cerējis dienas gaišajā laikā. Jau kuro reizi atliek vien teikt, ka dzīvē tā notiek. Bet tā gribēju rakstīt par savu brīnišķīgo kaimiņu. Jautāsiet, ar ko viņš tāds īpašs? Nedaudz pacietības.
Kad ievācos uz dzīvošanu šajā dzīvoklī, aiz guļamistabas sienas (kaimiņu dzīvoklī) reizēm varēju saklausīt pieklusinātas sieviešu balsis ar televizora (varbūt arī radio) skaņām fonā. Katru rītu vienā un tajā pašā žvadzēja atslēgas kaimiņu dzīvokļa durvīs un mundra sievietes balss teica: “Labrīt!”. Turpmākajām skaņām aiz sienas vairs nepievērsu uzmanību. Droši vien kāda aprūpētāja, nodomāju.
Pēc dažiem mēnešiem dzīvoklis apklusa. Acīm redzot iemītniece pārcēlās uz citu dzīves vietu. Apstiprinājumu saviem minējumiem saņēmu pēc dažām nedēļām, ka dzīvoklī aiz sienas sāka skanēt jaunu, enerģisku cilvēku balsis. Tās sajaucās ar citām skaņām, it kā vilktu kādus smagus priekšmetus, urbtu un kaltu. Lai arī to visu varēju labi dzirdēt cauri sienai, skaļā darbošanās notika pa dienu un mani netraucēja. Prātā pieņēmu, ka tas tā vienkārši notiek, ka tas ir normāli.
Līdz vienā vakarā, tā pavēlāk, jau laidos miegā, kad tieši pie auss izdzirdu skrāpēšanos. Pirmajā brīdī nesapratu, kas tā par skaņu un no kurienes tā “nāk”. Likās kaut kas pazīstams.
Miegs atkāpās uz brīdi un viss tapa skaidrs. Kaimiņi turpina savus remontdarbus. Ar plānu, bet nu ar ļoooooti skanīgu špakteļlāpstiņu no kopīgās sienas, bet savā pusē, cenšas atdalīt vecās tapetes. Tieši aiz mana spilvena, vai ļoti tuvu tam. Troksnis nav skaļš, bet īpatnēji “caurspiedošs”. Cilvēki izmanto laiku lietderīgi. Malači.
Piecēlos. Vienā no kumodes atvilktnēm parakājos no savas iepriekšējās dzīves vietas līdzpaņemtajās mantās un ar Misteram Bīnam līdzīgu mīmiku un žestu izņēmu apaļu kārbiņu ar … ausu aizbāžņiem.
Ja tie (aizbāžņi) iepriekš spēja nosprostot starptautiskā autoceļa celtos trokšņus aiz dzīvokļa atvērtā loga palodzes, tad pavisam noteikti tiks galā arī ar vecām tapetēm un pāris špakteļlāpstiņām. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pēc loģikas šim troksnim agrāk vai vēlāk vajadzētu beigties. Tā arī notika. Tomēr ausu aizbāžņus nekur tālu nenoliku. Katram gadījumam.
Beidzās remonti kaimiņu dzīvoklī. Reizēm tur dzirdēju klusas balsis, kādus atsevišķus sadzīves trokšņus. Nejaukt ar trauku plēšanu! Viss kā pienākas, līdz pat …Ziemassvētku brīvdienām.
Vienā pēcpusdienā ienācu dzīvoklī un istabā izdzirdēju mūzikas skaņas. Tās nenāca ne no radio vai TV. Kāds aiz kopējās, jau aprunātās sienas, no pūšamā mūzikas instrumenta mēģināja izdabūt daudz maz saprotamu melodiju. Nodomāju, ka pa brīvdienām atbraucis kāds ciemiņš un iemēģina Ziemassvētku dāvanu. Gan jau aizbrauks.
Manas cerības nepiepildījās. Ziemassvētku brīvdienas beigušās, bet “pūtēja” mēģinājumi turpinās. Tiesa, gan pa dienu. Viens gan skaidrs, ka tas nav svētku viesis, bet gan kaimiņš.
Kad to apjautu, tad nez no kura manu atmiņu nostūra “izlīda” viena lipīga padomju laika krievu dziesmas melodija un dažs teksta rindiņas: “… v našem dome poseļilsja zamečateļņij sosed …”. (… mūsu mājā ievācās dzīvot brīnišķīgs kaimiņš), kurš visu laiku spēlē kādu pūšamo instrumentu. Tagad visi mājas iedzīvotāji zina, kad rītos jāceļas un kad vakaros jādodas pie miera. Arī dienā nekad nav skumji un garlaicīgi. Lūk, kāds brīnišķīgs kaimiņš!
Ļoti ceru, ka mūsu māja līdz tam “nenonāks”. Modīsimies un iesim gulēt katrs pēc sava prāta. Bet savam brīnišķīgajam kaimiņam no sirds vēlu ātrākus panākumus pūšanas vingrinājumos, lai arī mums pārējiem no tiem tiek kāds prieks klausāmas melodijas veidā.
…
Visits: 119
