Pārdomas par maziņu talantu Prokrusta gultā

Ieradās pirms dažām nedēļām pie manis (raksta autora – vēstures sklotāja A.Buka) 6. klases delegācija. Bērneļiem izmisums acīs: “Skolotāj, vai varat mūs sadalīt? Lai mūsu klasē ir tie, kas vēlas mācīties, bet tie, kas nevēlas, lai iet uz X klasi?” Visnotaļ saprotama vēlme. Ir grūti mācīties pat visinteresantāko tēmu, ja mācību stundā visapkārt valda troksnis, Jānītis sakaujas ar Pēterīti, Anniņa izlīdusi solu rindai pa apakšu, kož Ilzītei kājā, bet skolotājs kā tāds aitu ganu suns skraida apkārt un mēģina vienlaikus gan mācīt, gan kārtību uzturēt. Vecums tāds šiem, ka skolmeistars jūtas kā kucenu voljerā. Un tas ir visnotaļ normāli.

11-13 gadu vecums ir tas dzīves posms, kad ir visai krasas atšķirības fizioloģiskajā attīstībā pat vienas vecuma grupas un dzimuma robežās. Vieni bērni šajā laikā pārtop par pusaudžiem, savukārt citi viņu klases biedri vēl joprojām neapjēdz atšķirību starp bērnudārzu un skolu. Rezultātā pat vienā klasē redzam bērnus/pusaudžus ar ļoti dažādu attīstības līmeni. (Cilvēkam, kurš nav strādājis skolā, pat neiespējami saprast, cik milzīga var būt šī atšķirība, taču uzskatāmības pēc varu minēt piemēru, ka šajā pieminētajā 6. klasē man ir tādi, kas knapi spēj boksterēt vienkāršus nepaplašinātus teikumus, un ir tādi, kas pārrēķina Āraišu ezerpils materiāla dendroloģisko datējumu.)

 “Gudrīši” no mācībām vēlas ko vairāk, taču skolotājs nevar dot sarežģītākus un interesantākus uzdevumus – viņš spiests visu laiku vilkt uz augšu “dumiķīšus”. Pie tam empīriskā pieredze liecina, ka ja kādam sāc dot papildus individuālos uzdevumus, bērns papildus darbu uztver kā sodu un sāk savas zināšanas slēpt – tā vieglāk.

Savukārt atpalicējiem nav motivācijas mācīties, jo redz, ka klases “gudrīšu” līmeni tik un tā nekad nesasniegs – nav jēgas vispār sākt piepūlēties (bet bez piepūles nekas šai dzīvē nenāk), jo tāpat nekad-neko-nemācēs. Tas būtu kā, piemēram, Tevi, cienījamo lasītāj, ielikt sporta nometnē stiegrainu vieglatlētu, valsts izlases kandidātu komandā, un gaidīt, ka tu jutīsies komfortabli un ar prieku ik dienu centīsies tikt līdzi tiem skrējējiem, kuru muguras vīd kur tālu priekšā.

Visi skolmeistaru centieni palīdzēt mācīties sadarboties un mijiedarboties, spēt strādāt komandā, paliek vien uz papīra iecerēs un vīzijās, jo lai tas nostrādātu, komandas locekļiem jābūt daudzmaz līdzvērtīgiem pēc spējām. Konkurence ir labs dzinulis tikai tad, ja konkurētāji ir daudzmaz līdzīgi, ja ir cerība panākt. Taču ja atšķirība ir pārāk liela, tad rodas pilnīgi pretējais efekts: pusaudzis sevi nopozicionē kā neglābjamu neveiksminieku un atpalicēju, atsakās no veltās Sizifa cīņas, pārvelk hūdiju pār galvu un nolien pēdējā solā: lieciet mani mierā, es tāpat nekad neko nemācēšu. …

Raksta turpinājums ir garš, tādēļ piedāvāju to ielādēt savās ierīcās *pdf formātā klikšķinot uz šo saiti: Pārdomas par maziņu talantu Prokrusta gultā. un turpinat lasīšanu jums ērtā laikā.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...

Add a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *