Lai arī diena pelēka, vējaina un netīkama, tomēr devos uz pārtikas veikalu papildināt gandrīz izsīkušos krājumus savā ledusskapī. Veikalam tuvojos pa automašīnas stāvvietu, kurai blakus novietoti nu jau par ikdienišķās dzīves sastāvdaļu kļuvušie sūtījumu skapji – pakomāti.
Manu uzmanību piesaistīja kāda ļoti cienījama vecuma kundze, kura vienā rokā turot palielu somu, aizvēra kāda pakomāta skapīša durvis un piegāja pie ekrāna. Redzēju, ka viņa centīgi spieda taustiņus un atkal gāja … pie tā paša skapīša, kuru tikko kā bija aizvērusi.
Piegājis tuvāk dzirdēju, ka viņa kaut ko purpina pie sevis. Jautāju kundzei, vai viņai ir kāda problēma? Viņa atbildēja, ka jau vairākas reizes spiežot pakas saņemšanai atsūtīto durvju kodu, bet vienmēr atveroties viens un tas pats skapītis, kas esot tukšs. Nekā nesaprotot.
Arī es piegāju pie “vainīgā” skapīša un tajā ieskatījos. Tas nepavisam nebija tukšs, kā kundze uzskatīja. Skapītī atradās kartona sūtījuma kārba, kas bija tādā pašā krāsā kā skapītis. Kārbas izmēri “uz milimetru” sakrita ar skapīša izmēriem, ka pirmajā brīdī patiesi, īpaši tādā tumšā dienā, var likties – skapītī nekā nav.
Sūtījums skapītī bija ielikts par ar zināmu piepūli, jo, lai to izņemtu, nebija ne mazākā stūrīša aiz kā satvert kartona kasti. Izmantoju sava dzīvokļa durvju atslēgu, kas izrādījās pietiekoši plāna, lai iebāztu starp kārbu un skapīša sienu, kā arī pietiekoši izturīga, lai vienu kārbas stūrīti kaut nedaudz pavilku laukā no skapīša. Tālāk jau darbs stipriem pirkstiem. Loģiski, maniem, ne kundzes.
Kundze bija tik priecīga, jo ap to skapīti esot “ņēmusies” jau kādu laiciņu. Kārbā īpaša barība viņas sunītim. Gāju tālāk ar domu, ka vismaz viens darbs tajā dienā ir izdarīts!
…
Visits: 96
