Tik bieži emociju iespaidā pār mūsu lūpām pārsprūk tādi vārdi, kurus, droši vien, tūlīt gribētos atsaukt atpakaļ. Tikai tas nav iespējams un nākas vien pieņemt to radītās sekas.
Par ko gan visbiežāk “uzsprāgst” mūsu emocijas? Tā ir kādas citas personas rīcība vai izteikumi, kas liekas vai nu galīgi nepieņemami, vai arī nesaprotami un atšķiras no mūsu viedokļa.
Tas ir normāli, ka par kaut ko paužam savu viedokli, tomēr emociju karstumā nevērtējam vis personas rīcību vai viedokli, bet gan pašu personu, kura rīkojusies vai ko teikusi. Ja var ticēt karstajās emocijās izteiktajiem vārdiem, tad dzīve tādās reizēs mūs savedusi kopā ar “muļķiem”, “idiotiem”, “stulbeņiem” un sazin’ ar ko vēl. Traki, vai ne?
Iespējams, ka otras personas rīcības pamatā bijuši kādi objektīvi iemesli, par kuriem vienkārši nezinām. Tādēļ pareizi būtu vērtēt tikai rīcību, bet “nepiekārt birku” un neaizvainot cilvēku.
“Karstās sarunas” aci pret aci nenotiek bieži. Tad savu viedokli var tieši uzreiz un uzreiz arī saņemt skaidrojumu, kā arī retāk otram cilvēkam piekar arī kādu no iepriekš pieminētajām “birkām”. Pietrūkst dūšas, vai arī viedokļu atšķirība tiek risināta uzreiz.
Otras personas aizvainojošais vērtējums biežāk ceļo “no mutes mutē” runājot ar kolēģiem darba vietā un paziņām tieši vai pa telefonu, vai publiskā telpā un tāpat nonāk pie “adresāta”. Tikai pa ilgāku ceļu. Kāda ir biežāk dzirdētā atbildes reakcija? Pareizi! “Pats tāds”, “es ar tādu vairs nerunāšu” un tamlīdzīgi. Tā sākās arī sava veida žoga celšana starp šiem diviem cilvēkiem.
Dzīve reizēm ir negaidītu pavērsienu pilna. Zinu gadījumus, kad gadiem ilgi iepriekš aprakstītā manierē cits par citu izteikušies konkurējošas iestādes darbinieki. Un tad pienāk ziņa (augstākas vadības lēmums) par to, ka viena iestāde tiek pievienota otrai.
Pirmā reakcija – šoks par šo faktu kā tādu, jo ir bijusi sava veida stabilitāte, “komforta zona”, ieradumi un tradīcijas. Tagad no kaut kā vajadzēs atteikties, vairs nebūs omulīga un mierīga “mikro pasaulīte”.
Otrā reakcija – kategorisks paziņojums, ka “es ar tiem idiotiem un stulbeņiem” kopā nestrādāšu. Eju prom! Labi, ja cilvēkam ir kāds rezerves variants, kā reizēm saka – “Plāns B”. Bet ja tāda nav?
Tad “jānorij krupi” (jāpieņem situāciju) un jāmeklē iespēju salabt ar iepriekšējiem oponentiem un klusi jācer, ka jaunajā iestādes struktūrā būsi vajadzīgs darbinieks, ka “jaunā vadība” vispirms vērtēs tavas profesionālās spējas un tikai pēc tam – ko esi teicis par topošajiem kolēģiem.
Un visi sarežģījumi var sākties ar emociju karstumā nepārdomāti izteiktu otras personas apvainojumu. Ja arī tā gadās, jācer, ka otra persona nevadīsies pēc principa: “neesmu atriebīga, tomēr apvainojumus neaizmirstu”.
Visits: 38
