Iepirkšanās ārkārtas apstākļos

Tuvojoties spoži izgaismotajām veikala ārdurvīm vispirms nolocīju vienu ausi, tad otru. Kā gan savādāk lai aiz tām aizkabinu sejas maskas nepaklausīgās cilpas? Tad atkal tām pāri (gan maskas cilpām, gan ausīm) novilku adīto cepuri un durvju puses lēnām aizslīdēja sānis. Sparīgi devos caur tām un gandrīz atdūros priekšā stāvošās sievietes mugurā. Savukārt viņas priekšā stāvēja gados jauns vīrietis ar melnu mutes un deguna aizsegu un skaidroja, ka jāpagaida līdz atbrīvosies iepirkumu groziņš. Jo, rau, tagad esot jāievēro pircēju skaita ierobežojumi.

Tikmēr pie kases uz lentas savus pirkumus jau izlika kāda cienījama vecuma kundze un lūkojās apkārt – kur nolikt vairs nevajadzīgo groziņu. Jaunais vīrietis paspēra vairākus platus soļus viņas virzienā un paņēma groziņu. Atgriezies savā vietā mūsu priekšā viņš vēl nešķīrās no groziņa, bet pāri plecam atskatījās kases virzienā. Un tikai tad, kad kasiere sāka “pīkstināt” vecās kundzes pirkumus, tukšais groziņš tika atdots sievietei pirms manis. Tagad mana kārta gaidīt stafetes kociņu – tas ir – groziņu.

Tajā brīdī man garām gribēja panesties divi pusaudži, bet ieraudzījuši mani stāvam – sabremzēja un nostājās aiz manis. Aiz viņiem kāds vīrietis bija ne mazāk steidzīgs, bet izdzirdējis, ka jāpagaida groziņš, pie sevis noburkšķēja, ka viņš jau nu te negaidīšot, apcirtās un prom bija.

Laikam jau uzskaite stingra jo ievēroju, ka atstatus stāv divi jaunāko klašu vecuma bērni un kaut ko gaida. Acīmredzot, ka darbojas princips – viens groziņš – viens pircējs. Kaut gan tas tad tie mazie par pircējiem? Drīzāk kārumu “izmeklētāji” par kuriem kāds no vecākiem samaksā. Tagad – ko māte pati izvēlēsies, tas arī būs.

Kamēr tā pats pie sevi spriedelēju par radušos situāciju, sagaidīju arī savu “stafetes” groziņu. Paņēmis to devos tālāk veikala dziļumā starp preču plauktiem. Un vienlaikus centos galvā atsvaidzināt nopērkamo lietu sarakstu. Mājās jau tā kā sastādīju, bet neuzliku to uz papīra.

Tā nu lēnām pārvietojos pa veikalu gluži kā tajā bērnībā lasītajā grāmatā “Pale viens pats pasaulē”.  Neviens nestāv aiz muguras pie sieru vitrīnas. Arī izvēloties pareizā izmēra olas (vistu), varu nesteigties. Kaut gan tā gluži nav. Prāta tomēr stūrītī grozās tas fakts, ka ir cilvēki kuri nepacietīgi  pie ieejas stāv un gaida tieši to groziņu, kurā lieku savus pirkumus. Tāpēc nedaudz paātrinu savu pārvietošanos un aiz viena plaukta gala ne pajokam satrūktos – kad uzduros kādam citam piekrautam iepirkumu grozam. Gandrīz vai biju piemirsis, ka tomēr te neesmu viens pats.

Tā satrūkos, ka gandrīz vai pie sevis (pie sevis) nospļāvos – tfūūūū! Un pie sevis sasmējos vēl vairāk jo iedomājos, kā tas izskatītos – nospļauties sājos apstākļos. Ne tik daudz par to, ka to darīt veikalā nebūtu smuki, bet gan par to – kur tas paliktu. Spļāviens. Visticamāk turpat zem mana deguna sejas maskā. Tā pie sevis joprojām smaidot devos kases virzienā.

Pirms kases, izrādās, cilvēku rinda. Kaut tajā tikai daži, rātni nostājušies pie uz grīdas pielīmētajām raibajām līmlentām, bet tomēr ir. Ja arī pārdevēja cenšas uz lentas saliktās preces “pārskaitīt” visai ātri, tad lauku cilvēkam nemaz tik veikli neveicas ar naudas maka izņemšanu no somas, tā atvēršanu un vajadzīgās sīknaudas izmakšķerēšanu ar saviem sastrādātajiem pirkstiem.

Vai nu tādēļ, ka šādu, cienījama vecuma cilvēku te nav nekāds retums, vai arī citi rindā stāvētāji gaidot iedomājuši sevi tādā situācijā vēlāk, pēc gadiem,  bet starp  gaidītājiem gaisā pacietīgs klusums. Kaut blakus brīvas divas pašapkalpošanās kases. Devos pie vienas no tām. Un savu stafetes “kociņu” (iepirkšanās groziņu) pavisam drīz varēju nodot “iekšā laidēja” rokās.

Lai iepirktos šādos ārkārtas apstākļos – vispirms vajadzīga pacietība un iecietība. Jo nekāda “ātrā ieskriešana” pēc kaut kā nesanāks. Ja reiz iekļūts veikalā, labāk izvilkt no kabatas iepriekš sastādītu iepirkumu sarakstu nekā paļauties tikai uz savu atmiņu. Lai vēlāk mājās nav jāsit sev pie pieres – ak, to es aizmirsu! Iepērkoties “nestriep gumiju” staigājot starp plauktiem – varbūt vēl kaut ko ieraugu, kas varētu noderēt saimniecībā. Jo pie ieejas, droši vien, stāv citi, kuri gaida rindā uz iepirkumu groziņu un uz mājām tiem vēl tāls ceļš tumsā un vēsumā.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
instagramby feather

You may also like...