Mana iepazīšanās ar vakcīnu AstraZeneca

Pašā darba dienas izskaņā no mana mobilā telefona atskanēja Intara dziedātā “Mana rīta kafija … ” melodija. Paskatījos ekrānā – zvana mana ģimenes ārste. Lai arī gadiem ilgi neesmu pie viņas bijis, tas mani nepārsteidza. Šo zvanu pat gaidīju, jo manu telefona numuru viņa varēja uzzināt vien no mana pieteikuma uz pret-covid vakcīnu.

Šoreiz gan telefonā atskanēja māsiņas balss, kura pārjautāja, vai es esot Jānis. Saņēmusi manu apstiprinošo atbildi, viņa teica, ka nākošajā dienā pilkst.11.35 ir iespēja vakcinēties. Vakcīna – AstraZeneca. Vēlreiz savstarpēji saskaņojām, ka nākošā diena ir rīt un tā ir trešdiena.

Ko es izjutu tajā vakarā? Neko. Pa rokai noliku ērtākus apģērba gabalus, lai daudz laika neaizņem pirmspotes gatavošanās. Saviem tuvākajiem arī palaidu ziņu par rītdienas vakcinēšanos – lai nebrīnās, ja pēc tam sāku neadekvāti uzvesties vai izteikties.

Bet ja pavisam nopietni, tad sajutu lielu atvieglojumu. Jo vīrusu gadījumi ir nākuši man tuvāk un tuvāk. Turpat apkārt. Un reizēm pie sevis esmu domājis – kas notiks vispirms – tiešs kontakts ar vīrusu vai iespēja vakcinēties. Droši vien, ka jebkura pēcvakcīnas reakcija tomēr varētu būt vieglāka vai ātrāk pārejoša nekā tas, ko var nest sev līdzi vīruss. Ar tādām domām arī devos vakarā pie miera.

II   Vakcinēšanās diena

TĀ DIENA ir klāt. Naktī gulēju labi. Brīžos, kad tomēr uz mirkli pamodos, klāt bija doma par AstraZeneca vakcīnu. Tomēr gandrīz vai ar fizisku spēku to izstūmu no savas galvas un atkal iekritu miegā. Līdz pat Lienes izpildītai modinātājdziesmiņai “Rīts ir tālu vēl”  manā telefonā.

Arī darbā viss notiek kā katru dienu. Man tā liekas. Tomēr prātā tas, ka tikos un tikos, tur un tur jāierodas saņemt pretvīrusa poti. Un drusku prāta stūrītī arī punktieris par to, kā uz to reaģēs mans ķermenis.

Tādēļ tomēr vairāk “velk” uz dažādiem praktiskiem darbiņiem, kuru veikšanai mazāk jānodarbina prāts. Laikam jau kāda mana domu daļa jau ir tur – pie potes, kaut gan pirms tam likās – kas gan tur daudz. Arī acis biežāk vēršas sienas pulksteņa virzienā un uz tā redzētais laiks tūlīt tiek pārrēķināts atlikušajās stundās un minūtēs.

Ierodos potēšanas vietā dažas minūtes pirms noliktā laika. Ieradums. Netīk, ja kādam uz mani jāgaida. Dakterīte mani ieraudzīja jau nākam, teica – vajadzēs drusku pagaidīt. PĒc brīža pa citām durvīm palūkojas māsiņa. Aplaiž skatu uzgaidāmajai telpai un norāda uz kādu kungu un mani – “vispirms jūs, tad jūs” un durvis ciet.

Durvis uz dakteres kabinetu plānas, ietaupīts arī, iespējams, uz skaņas izolāciju. Sēžu tām blakām un varu dzirdēt, ko iepriekšējiem stāsta dakterīte. Laikam satraukums cilvēkiem tik liels, ka iznākuši no potēšanās viņi daudz ko neatceras no dzirdētā, kad viņus iztaujā citi gaidītāji.

Tieku kabinetā arī es. Daži jautājumi no anketas – vai nav bijušas kādas alerģiskas reakcijas iepriekšējos gados saņemot kādas citas potes? Parakstos, ka nē. Tad  pierei pietuvina stobru, atskan kluss pīkstiens un tiek piefiksēta mana ķermeņa temperatūra – 36,6.

Tagad kārta asinsspiediena mērītājam. Šoreiz novirzes no normas tiek “norakstītas” uz pirmspotes satraukumu.  Tad man izsniedz mazu kartona taisnstūrīti – uz tā vakcīnas nosaukums, šīsdienas datums un uzlīme ar vakcīnas partijas numuru. Lai glabājot līdz nākošajai potei – 3 mēnešus. Tad atkal piezvanīšot. Ja vakarpusē ceļoties temperatūra – lai iedzerot zāles. Ak, man tādu mājās neesot – lai tomēr aizejot uz aptieku pēc tām. Katram gadījumam.

Pati pote – mazsāpīgs “čiks”. Caurdurtai vietai kreisajā plecā tiek uzlīmēts vates pikucītis un es varot iet. Bet ne pavisam. Tomēr uzgaidāmajā telpā vajagot pasēdēt kādas 15 minūtes.

Tā arī pasēdēju, klausoties citu gaidītāju sarunās. Un ieklausoties arī savā ķermenī. Vai tik tajā jau nenotiek kaut kas tā kā vajadzētu? 15 minūtes pagājušas un dodos savās dienas gaitās. Gaidīšu vakaru.

Vakarā manas  sajūtas ne ar ko neatšķiras no tām, kādas tās bijušas gandrīz vai katru citu vakaru. Ja pieskaras potes vietai, tā nedaudz jūtīga, bet pati par sevi nesāp. Gaidīšu nākošo dienu. Guļot.

III Nakts pēc vakcīnas

Sākot gaidīt atnākam miegu, jutu, ka kāju pēdas un plaukstas pārņem vēsums. Sākumā domāju – pārāk ilgi esmu nosēdējis loga tuvumā, no kura “drusku pūš”. Tomēr nē – vēsums jau pārvērtās ledainā aukstumā un “kāpa augstāk” pa kājām un rokām.

Vienlaicīgi pie sevis domāju, kā varētu aprakstīt šīs sajūtas vārdos. Tas būtu kā reizēm rāda filmās, kad varoņu rokas un kājas apsarmo sākot no pirkstu galiem. Tad tālāk un tālāk.

Palūkoju savu pulsu. Sirds darīja savu darbu vienmērīgi, bet pavisam reti. Man tā likās. Pieņēmu, ka tā tam arī vajadzētu būt. Nu, ka kaut kāds diskomforts no potes radīsies, ja jau reiz daktere teica nodrošināties ar tabletēm. Viņa gan ar to, droši vien,  domāja paaugstinātu temperatūru, ne uznākošo aukstuma vilni.

Nodrošinājos ar papildus segu un centos aizmigt. Īsti gan nesapratu, gulēju vai nē, bet naktī pēc dažām stundām konstatēju, ka aukstās kājas nu ir karstas. Termometrs rādīja 38,0. Tātad laiks tabletei un kastai tējai.

Ar tableti bija vienkārši. Ar tēju nē. Dažas sekundes pēc tam, kad ieslēdzu tējkannu, tā man pateica “trhhhh”, kaut kur pamatnē nomirkšķināja sarkanu gaismu, izpūta dūmu mutuli un atslēdzās. Bez karstā ūdens un tējas nepaliku.

Tikmēr jau sagatavojos nakts tālākajai daļai – pamatīgai svīšanai, kas vienmēr ir pavadījusi šādu kombināciju – zāles un karsta tēja.

“Iekritu” caurā un murgainā miegā uz vairākām stundām. Līdz ieskanējās vakarā neizslēgtais modinātājs. Pēc sajūtām konstatēju, ka temperatūra ir ievērojami kritusies. To arī apliecināja termometrs – vien 37,0. Bet pārsteidza pavisam kas cits. Pretstatā citām reizēm, kad esmu cīnījies ar augstu temperatūru, šoreiz nebiju svīdis vairāk kā guļot pie “normālas” veselības. Vienīgi bija sajūta, ka kāds, dažu pirkstu augstumā virs uzacīm, aplicis galvai karstu metāla stīpu. Tā (galva) sāpēja.

Profilaksei vēl viena zāļu ripa. Un vēl dažas stundas miega. Pamodos ar pavisam skaidru galvu. Temperatūra 36,6.

Vakarpusē tā gan paaugstinājās atkal līdz 37,0 un ir tāda joprojām. Acīm redzot mans ķermenis (imūnsistēma) cīnās ar “svešajiem” no vakcīnas. Tabletes nelietoju. Galva skaidra un jūtos labi. Miegs lielisks. Bez vīzijām un murgiem.

Tagad vien gaidu, kad beigsies šis “pēcpotes” periods. Vismaz pagaidām esmu pārliecināts par to, ka tās dažas piedzīvotās nakts stundas bija daudz vieglākas nekā tas būtu tiekoties “aci pret aci” ar īsto vīrusu.

IV Viss pa vecam. Viena nakts un divas dienas, līdz manā ķermenī viss atgriezās “savās vietās” kā pirms vakcinācijas. Man pat liekas, ka šāda mana organisma nostādīšana stresa situācijā ir mazinājusi dažas maztīkamas sajūtas, kādas bija pirms vakcinācijas.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
instagramby feather

You may also like...